Lieldienu laika piektajā svētdienā Baznīva vēlreiz mūs aicina paraudzīties uz Jēzus vienotību ar Tēvu. Tā ir grūti saprotama Baznīcas izpratne par Dievu, ka Viņš ir Viens, bet trijās personās (par Svēto Garu mēs drīz runāsim Vasarsvētku kontekstā). Jēzus bieži norāda, ka Viņš un Tēvs ir viens, ka tas, kurš redz, pazīst Jēzu, tas ir sastapis arī Tēvu, kas Viņu ir sūtījis, un Jēzus dara Tēva darbus.
Dievs tuvojas mums caur Jēzu
Arī mums, līdzīgi kā Tomam un Filipam, var likties neskaidrs Tēva tēls un Jēzus ceļš, pa kuru Viņš iet. Arī mēs noteikti domājam, ka, ja mums tiešā veidā parādītu Tēvu, mums ar to pietiktu, mēs Viņu būtu redzējuši un mūsu ticībai vairs nebūtu šaubu. Tomēr mums jāatceras, ka Dievs ir tik ļoti pārāks par cilvēku, ka cilvēks Viņu nevar uzlūkot. Varam iedomāties salīdzinājumu ar sauli. Ja Tu gribi palūkoties uz Sauli skaidrā dienā, Tu to nevari izdarīt, neaizklājot acis ar roku, jo saule ir tik spoža, ka mūsu acis to nevar tiešā veidā uzlūkot. Līdzīgi ir ar Dievu – Viņš ir kā saule, kas apžilbina mūsu acis, tāpēc Jēzus nāk pie mums cilvēciskā izskatā, lai atklātu kāds Dievs ir ko un kādi ir Viņa nodomi attiecibā uz mums, Jēzus ir kā saules brilles, vai roka, ar kuru apēnojam acis, lai varētu saskatīt Tēvu.
Labā ziņa ir tā, ka kaut arī Dievs mums radībai ir kā tāda tāla, neaizsniedama, spoža saule, Viņš tomēr atrod saudzīgu veidu kā tuvoties mums cilvēkiem. Tas ir Viņa Dēls, kurš atsakās no savas dievišķības, no sava spožuma, no savas varenības, lai kļūtu par parastu cilvēku. Vēl vairāk, Dievs ne tikai nonāk pie cilvēka uzņemoties cilvēcību uz sevis, bet caur aiziešanu atpakaļ pie Tēva Debesu Valstībā, Viņš mūsu cilvēcību aiznes Dieva augstumos un līdz ar to mēs varam īpašā veidā būt vienoti ar Dievu.
Kas ir Jēzus?
Tie, kas ir gājuši Alfa kursus, zin, ka pats pirmais temats, ar kuru draudze iesāk Dieva iepazīšanu ir jautājums par to, kas ir Jēzus. Mums kristiešiem Viņš ir centrālā persona, no kuras dzimšanas visa rietumu pasaule pat sākusi skaitīt gadus. Daudziem cilvēkiem Jēzus ir vienkārši iedvesmojoša vēsturiska persona, kura ir izcēlusies ar augstu morāli, ar izcilu mācību, kuru vērts integrēt ikdienā, vienu vārdu sakot, viena no daudzām izcilām personībām.
Tomēr kristietībā Jēzus ir kas vairāk. Viņš pats par sevi saka, kā mēs to šodien lasām, ka Viņš sevi identificē ar Dievu. Viņš uz sevi norāda, ka būtu bijis klātesošs pie pasaules radīšanas, ka Viņš veic Dieva Darbus.
Klaivzs Stepls Luiss un daudzi citi ir norādījuši, ka Jēzu uzskatīt par vienkārši izcilu personu ir visai absurdi. Vai nu Jēzus ir tas, par ko Viņš sevi uzskata, vai arī nav. Ja Viņš ir tas, par ko sevi uzskata, tad Viņš ir Dievs, kas kļuvis par cilvēku. Ja Viņš nav tas, par ko sevi uzskata, tad Viņš ir vai nu traks, vai melis, bet noteikti ne izcils morāles skolotājs, no kā mums kaut ko vajadzētu mācīties.
Mēs kristieši ticam tam, ka Jēzus ir tas, par ko Viņš sevi uzskatīja – Dievs, kas ir iemiesojies, kļuvis par cilvēku, lai cilvēku paceltu dievišķā augstumā. Kā pierādījums tam kalpo Jēzus mācība, kurā nevaram atrast kādus zemūdens akmeņus vai vēlmi gūt kādu labumu, Viņa apbrīnojamie darbi, no kuriem visizcilākais ir augšāmcelšanās, kā arī Viņa apsolījums būt ar Baznīcu visos laikos, kura, par spīti vajāšanām un iekšējiem konfliktiem un krīzēm, joprojām pastāv un turpina izplatīties.
Vari kādu brīdi padomāt, kas Tev ir Jēzus un vai Tu tici, ka Viņš ir Dievs?
Vienotība ar Dievu = vienotība ar cilvēkiem
Jēzus pirms savas nāves iedrošina mācekļus – “nebīstieties”, “jūs ticat Dievam, ticiet arī man”. “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība”. Ticība Dievam nenozīmē vienkārši zināt, ka Viņš ir, vai arī pieņemt Viņa apgalvojumus par patiesiem. Ticēt Dievam, nozīmē pilnībā paļauties uz Viņu, visu savu esmi balstīt Viņā. Tāpēc mēs Es ticu lūgšanā sakām “Es ticu UZ Dievu”, nevis “Es ticu Dievam”. Ja mēs gribam būt attiecībās ar Dievu, mums vienīgais veids, kā to izdarīt, ir tuvoties Dievam caur Kristus personu. Kā Dievs nonāca pie cilvēka caur Jēzus cilvēcību, tā mēs caur Jēzu varam tuvoties Tēvam.
Vienotība ar Kristu mums ir izšķiroša. Mēs ipašā veidā tiekam apvienoti ar Kristu Kristības sakramentā un Euharitstijā. Kristībā mēs saņemam Svēto Garu, kas mums palīdz iepazīt Dievu (ja sadarbojamies ar Viņu), bet Euharistijā mēs uzņemam Jēzu, ēdot Viņa miesu, kas paslēpta maizē.
Būt vienotam ar Kristu, nozīmē būt vienotam ar visiem tiem vīriešiem un sievietēm, kas ir vienoti ar Viņu. Tāpēc Baznīcu (visus ticīgos) sauc par Kristus Miesu, jo mēs visi caur Kristību un Euharistiju tiekam uzņemti Jēzū un caur Jēzu Trīsvienīgajā Dievā. Apustulis Pēteris šodien otrajā lasījumā norāda, ka mēs visi esam kā ķieģeļi, kas veido vienu Dieva celtni. Tas nozīmē, ka mūsu attiecības ar Dievu vienmēr ir cieši saistītas ar attiecībā ar kopienu.
Tas ir abpusējs process. Rūpējoties par mūsu attiecību pilnveidošanu ar Kristu, pilnveidojas mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem, savukārt mācoties saskatīt katra cilvēka cieņu, mēs iemācamies saskatīt arī Dievu sev līdzās. Tāpēc mums ir vienlīdz svarīgi izkopt savas attiecības ar Dievu un rūpēties par savu kopienu, cilvēkiem sev līdzās.
Pirmajā lasījumā mēs varam redzēt kā tas izpaudās pirmajā kristiešu kopienā. Pirmo kristiešu Baznīca, tāpat kā mūsdienās bija apustuliska – balstījās uz 12 apustuļu autoritāti. Tomēr apustuļi patvaļīgi nepieņēma lēmumus savā starpā un nelika tos par saistošiem drauzei. Saskaroties ar problēmu, apustuļi sasauc visu draudzi un risina problēmu kopā un pieņem lēmumu. Tā ir visu kopīga atbildība un katram ir sava loma rūpēs par “Dieva celtni” – Baznīcu.
Šodien varam pārdomāt kādas ir manas attiecības ar Dievu? Vai es ticu, ka Jēzus ir Dievs? Kā manā ikdienā un manos lēmumos izpaužas tas, ka esmu vienots ar Kristu? Kā rūpes par manu garīgo dzīvi liek man uzlūkot otru cilvēku? Kādu atbildību es uzņemos rūpēs par Dieva ģimeni – Baznīcu? Kad es pedējo reizi iesaistījos kādās draudzes aktivitātēs un rūpes par kopienu?
Pr. Pēteris Skudra
Radio Marija Latvija direktors
