Laiks straujiem soļiem skrien uz priekšu un nu jau svinam Lieldienu ceturto svetdienu. Šo dienu sauc par Labā Gana svētdienu, jo liturģija mums piedāvā lasīt fragmentu, kas Jēzu attēlo kā labu ganu, kurš pazīst savas avis un avis pazīst viņa balsi.

Mums varētu būt nesaprotama Jēzus līdzība par ganu, jo cik gan no mums saprot kaut ko no aitu ganīšanas? Un tie, kas kaut ko saprot no aitu ganīšanas, iespējams, nevar iedomāties, ka austrumu zemēs šī nodarbe varētu izpausties citādāk, kā pie mums.

Mēs esam pieraduši pie ainas, kur aitu bars ganās plašās pļavās, kur netrūkst barības. Gana funkcija ir uzraudzīt, lai aitas nenoklīst no pārējā bara un nebrien kur nevajag. Varam atcerēties epizodes no filmas Cylvāka bārns vai arī traģisko noslēgumu Zaļajai grāmatai, kur gana neizdarības dēļ aitas pārēdās un daļa aiziet bojā.

Kad tu esi kristīts(-a)?

Tuvajos austrumos aitām pārēšanās nedraud un tās nav jādzenā ar Žika (suns, ar kuru Boņuks Cylvāka bārnā gana aitas) palīdzību, lai kaut kā savaldītu un neļautu nomaldīties. Jēzus auditorija zin, ka tur, kur nav tik bagātīgas ganības kā pie mums, aitas visai uzticīgi seko savam ganam. Aitas zin, ka gans tās ved no vienām ganībām uz otrām, vai uz vietām, kur ir ūdens. Nesekot ganam nozīmē attapties tuksnešainā vietā, kur ir grūti gan ar ganību, gan ūdens atrašanu. Tāpēc aitas visai uzticīgi seko sava gana pēdās. Vakaros gani sadzina aitas aplokos, kas bija sakrauti no akmeņiem, vai sastiķēti no māliem, un pie aploku ieejas bijas durvju sargi, kuri palika nomodā, lai uzraudzītu vai aitas nemēģina tikt laukā un vai kāds nemēģina tās nolaupīt. No rīta gani savas aitas sasauktu ar signālu, ko tās atpazīst un turpinātu ceļu.

Šādā kontekstā Jēzus stāsta līdzību, kurā sevi salīdzina ar ganu un durvīm. Jēzus salīdzina sevi ar durvīm, pa kurām avis nonāk aplokā, tas ir, drošībā. Tas var kalpot kā simbols Baznīcai. Baznīca mums ir kā tāds drošs patvērums, kur varam pārlaist nakti, pirms sasniedzam savu galamērķi – Debesu Valstību. Baznīcas patvērumā mēs nonākam caur kristības sakramentu. Katehisms mums arī saka, ka Kristība ir kā vārti, kā pieejas karte citām Baznīcai uzticētām bagātībām: sakramentiem, kurus Dievs mums ir devis ejot svētuma ceļu. Kristības sakramentā mēs īpašā veidā esam vienoti ar Kristu, tāpēc Viņš ir kā Durvis, pa kurām mēs tiekam uzņemti Baznīcā – Dieva ģimenē, kur visi kļūstam par Dieva bērniem.

Vai Tu atceries savu kristību datumu? Pāvests Francisks bieži savās uzrunās kristiešus aicina apzināties kristības nozīmi un savu kristību datumu. Tāpat viņš mudina svinēt kristību dienu tāpat kā mēs svinam savas dzimšanas dienas, jo kristības sakramentā mēs kļūstam par Dieva bērniem un saņemam Mūžīgās dzīves apsolījumu. Ļoti svarīgs notikums, kuru vērts pieminēt. Ja nezini savu kristību datumu, tad vari paprasīt saviem tuviniekiem, ja arī viņi nezin, tad noskaidro kurā draudzē kurā gadā tevi kristīja un sazinies ar šo draudzi un palūdz izziņu par savām kristībām. Tas neko nemaksā.

Sekot Jēzum

Jēzus sevi salīdzina ar labo ganu, kurš pazīst savas aitas un viņa aitas pazīst Viņu. Viņš iet savām aitām pa priekšu un tās Viņam seko, jo pazīst Viņa balsi. Šie ir reizē mierinoši un izaicinoši vārdi. Pirmkārt, šie vārdi mums sniedz lielu mierinājumu. Tie mums atsauc atmiņā Isaja grāmatu, kur Dievs katram no mums saka, ka Viņš ir iegriezis savā plaukstā mūsu vārdu. Viņš pazīst katru no mums personīgi. Viņš sauca mūs mūsu vārdā pirms vēl mūsu vecāki zināja, ka mēs būsim.

Mums nav nekas jātēlo Dieva priekšā. Mums nevajag Viņam neko pierādīt. Viņš mūs pazīst. Mums nav jāizdomā kā Viņu pārsteigt vai pievērst sev uzmanību. Viņš mūs pazīst. Viņš vēlas ar mums būt tuvās attiecībās un Viņš vienmēr mums ir līdzās. Mēs varbūt ne vienmēr to jūtam emocināli, bet Viņš nekad mūs neatstāj. Viņš tā ir solījis un mums nav pamata tam neticēt.

Uz brīdi apstājies un izbaudi to, ka Dievs Tev ir līdzās. Mēģini atcerēties tos dzīves mirkļus, kuros esi piedzīvojis, kā psalmā lasījām, ka Dievs Tevi vada, tev nekā netrūkst. Pateicies par šo pieredzi. Izmanto to kā drošu apliecinājumu tam, ka, ja Dievs ar tevi bija toreiz, Viņš tev ir līdzās arī tagad.

No otras puses sekot ganam nozīmē doties tur, kur dodas Viņš. Jēzus, būdams labs gans, ved mūs uz labām ganībām, kur nekā netrūkst. Jēzus šīs dienas evānģēlijā mums saka, ka Viņš ir nācis mums dāvāt dzīvību un lai tā būtu pārpilnībā. Viņš ir dzīvības avots un vēlas mums dāvāt dzīvību. Bet tas var prasīt piepūli no mums. Aitai tas var prasīt sekot ganam cauri sausam tuksnesim uz kādu oāzi, kuru viņš zin, vai pāri kādai bīstamai kalnu grēdai, aiz kuras atrodam auglīgu ieleju. Vai tu esi gatavs sekot Jēzum?

Kur tad Jēzus iet? Jēzus iet mīlestības ceļu. Bet tas ne vienmēr ir ar rozā sirsniņām klāts un omulīgiem Amoriem ceļmalās. Mīlestības ceļš var būt sāpīgi izaicinošs. Apustuļa Pētera vēstule mums dod iespēju pārdomāt pa kādu ceļu tad Jēzus mūs ved ”tas Dievam patīk, ka darāt labu un esat pacietīgi ciešānās” saka Pēteris. Viņš, kas pats nekad nebija grēkojis, identificējās ar grēciniekiem, lai noņemtu parādu, ko rada grēks.

Apustuļa Pētera vārdi mums atsauc atmiņā Kalna sprediķi, kur Jēzus saka, ka nepietiek, ka mēs mīlam savus tuviniekus un tos, kas mums atbild ar savu mīlestību. Viņš mudina stāvēt pāri izdevīgumam, ko varam gūt apmainoties ar labvēlībām, un mīlēt tos, kas ir mūsu ienaidnieki.

Te sākas izaicinājums. Ja Tu gribi sekot Jēzum, ja vēlies iemantot mūžīgo dzīvi, vai esi gatavs Viņam sekot pa mīlestības ceļu, kas nozīmē uzskatīt par brāli vai māsu pilnīgu svšinieku, vai esi gatvs neatriebties, kad kāds tavai laipnībai atbild ar naidu? Vai esi gatavs lūgties par pāridarītājiem un attaisnot viņus Dieva priekšā, kā to darīja Jēzus uz krusta vai svētais Stefans, kad viņu nomētāja ar akmeņiem?

Tieši tāds ir ceļš, pa kuru šodien Jēzus – labais gans mūs vada. Vai tu esi gatavs pa to iet? Kad mēs kādam daram kaut ko labu un pretī saņemam naidu vai izsmieklu, mūsu dabiskā reakcija ir apvainoties, jo tas mūs sāpina. Dabiski būtu sevi aizstāvēt un atriebties. Bet Jēzus uzvarēja ļaunumu neļaujot tam izplatīties tālāk. Arī tu vari apturēt ļaunumu, neļaujot tam izplatīties tālāk caur savām izvēlēm.

Sekošana Jēzum mums dod drošību, ka Viņš par mums parūpēsies, jo Viņš ir apsolījis dāvāt dzīvību pārpilnībā visiem, kas Viņam seko un Viņš nevienu nekad nepieviļ. Lai sasniegtu šo mērķi, mums ir jāmācās sekot Jēzus pēdās, kurš bija gatavs ciest aiz mīlestības pret grēciniekiem. Vai tu esi gatvs iet šo ceļu? Kā tas izpaužas tavā ikdienā?

Un atceries vēl vienu lietu. Nebaidies, ja tev nesanāk vienmēr uzticīgi sekot savam Ganam pa viņa pēdām. Jo, ja tu nomaldīsies, viņš ies tevi meklēt! Tu tikai mācies pazīt Viņa balsi un atsaukties tai. Ļauj sevi atrast un mēģini sekot Viņam pa mīlestības, piedošanas un līdzjūtības taku.

Pr. Pēteris Skudra