Dārgie draugi, šodien Baznīcas liturģija mums piedāvā pārdomām Svēto Rakstu fragmentus, kuros īpaši varam izcelt personisko attiecību nozīmi ar Dievu. Dievs nav kāds “augstāks spēks”, kas noraugās uz mums, un kuru varam apbrīnot šeit no zemes. Kristietība atšķirās no citām reliģijām ar to, ka Dievs ir persona, kura aicina cilvēku būt attiecības ar Viņu.

Runā, Kungs, Tavs kalps klausās

Pirmā lasījuma fragments no pirmās Samuela grāmatas 3. nodaļas par pusaudzi Samuelu ir viens no maniem vismīļākajiem fragmentiem, kas īpaši uzrunā. Samuels bija īpašs bērns, kurš nāca pasaulē neauglīgai sievietei Annai, kura izlūdza viņu no Dieva. Būdama pateicīga, ka viņas lūgšana ir uzklausīta un atņemts neauglīgas mātes statuss, novēl bērnu Dievam. Bērns aug priestera Heli uzraudzībā Dieva teltī. Viņš pat guļ tajā telts daļā, kur atodas šķirsts – Dieva klātbūtnes zīme.

Interesanti, ka Samuela vārds ebreju valodā nozīmē: “Dievs uzkalusa”. Šodien liturģijā piedāvātajā lasījumā redzam, ka Dievs ne tikai uzklausa, Viņš arī runā. Tātad tas liek mums domāt par divvirziena attiecībām, komunikāciju ar Dievu. Mēs ne tikai izsakam Viņam savus lūgumus un pateicības, mēs arī Viņā ieklausāmies, kad Viņš runā uz mums.

Dievs ar mums komunicē saucot mūs vārdā. Samuels guļ Dieva teltī Dieva klātbūtnē un dzird kādu sakām viņa vārdu: “Samuel, Samuel”. Mūs var uzrunāt vārdā tikai kāds, kurš mūs pazīst. Iedomājies, kā Tu reaģē, kad savā nodabā kaut ko dari, un kāds sauc Tavu vārdu. Tu uzreiz saspicē ausis, pacel galvu, skaties, kur kāds pazīstams Tevi varētu saukt. Kādreiz tas ir kāds paziņa, kādreiz kāds svešinieks sauc kādu savu tuvinieku, kuram ir tāds pats vārds kā Tev. Jebkurā gadījumā, kad dzirdam izteiktu savu vārdu, visa mūsu persona uz to atsaucas, jo mēs identificējamies ar savu vārdu. Tātad uzrunāšana vārdā nozīmē kaut ko ļoti personisku.

Dievs Samuelu uzrunā vārdā. Dievs arī Tevi uzrunā Tavā vārdā! Viņš Tevi pazīst. Vinš grib veidot attiecības ar Tevi. Viņš grib sastapt Tevi personiski. Bet kā lai dzird, ka Viņš mani sauc? Varbūt Samuels bija īpaši apdāvināts, ka Dievs viņu uzrunā dzirdamā balsī, bet man šāda privilēģija ir liegta. Zināmā mērā mēs tā varam domāt, bet mēs varam paraudzīties uz Samuelu, kāpēc viņš bija spējīgs dzirdēt Dieva balsi? Mēs lasām, ka viņš gulēja teltī, kur atradās Dieva šķirsts. Mēs caur to varam saskatīt Samuela ilgas un gatavību tuvoties Dievam, cik tas ir viņa spēkos. Arī apustuļi seko Jēzum pēc tam, kad viņu garīgais skolotājs Jānis kristītājs norāda uz Jēzu. Viņi seko Jēzum tāpēc, ka Viņi jau gaida mesijas atnākšanu. Viņi ir Jāņa mācekļi. Jānis viņiem stāstīja, ka mesijas laiks ir tuvu.

Vai Tu esi gatavs dzirdēt Dieva balsi? Vai esi gatavs, ka Viņš Tevi sauc vārdā tādā veidā un laikā, kā Viņš izvēlas, nevis Tu iedomājies? Izsaki Dievam šo vienkāršo lūgšanu, kuru teica Samuels: “Runā, Kungs, Tavs kalps klausās”. Vari pievienot no sevis ilgas, ka tu gribi pazīt Viņa balsi, saskatīt un sadzirdēt Viņu tad, kad Viņš izvēlas ar tevi komunicēt.

Svētie arī mums rāda piemēru, ka viņi savas ilgas dzirdēt Dievu ir izteikuši arī ar fiziskiem žestiem. Piemēram, Akvīnas Toms, kad pieredzēja grūtības saprast Dievu, bāza galvu tabernakulā (seifam līdzīgais veidojums altārī, kur glabājas Kristus Miesa), bet bīskaps Karols Vojtila (Pāvests Jānis Pāvils II) savu darba galdu pārnesa uz kapelu, lai Kunga klātbūtnē risinātu diecēzes jautājumus.

 

Lūk, Dieva Jērs

Tāpat, lasot šīs dienas Svētos Rakstu fragmentus, kas paredzēti liturģijai, mēs redzam, ka nepietiek, ka mēs paši saviem spēkiem mēģinam iepazīt Dievu. Dievs uz mums var runāt un mēs varam nepazīt Viņa balsi, pat ja ļoti ilgojamies Viņu sastapt. Dievs sauc Samuelu vārdā, bet Samuels uzreiz nepazīst Dievu, katu arī ir Viņam atvērts.

Šie fragmenti mums rāda to, ka būtiska loma mūsu personiskajās attiecībās ar Dievu ir citiem ticīgajiem. Samuelam tas ir priesteris Heli, kurš uzklausījis Samuela pieredzi, palīdz tajā atpazīt Dieva klātbūtni. Tāpat Jānis Kristītājs ir tas, kurš norāda saviem sekotājiem Jānim un Andrejam uz Jēzus sakot, ka lūk, šis ir tas vīrs, kas nes pasaules grēkus. Tikai tad mācekļi sāk sekot Jēzum un jautā, kur Viņš mājo.

Tas mums liek domāt par garīgā vadītāja lomu mūsu dzīvē. Neviens pats nesāk ticēt. Vienmēr ir kāds, kurš pasludina Dieva Vārdu, kas mūs iepazīstina ar Dievu. Sākumā visbiežāk tie ir mūsu vecāki vai vecvecāki, kas mūs iepazīstina ar Dievu, kas mūs nokristī, tad ir kādi līdzcilvēki, draugi, kuri mums ir līdzās ticības ceļos. Tik pat svarīgi ir tas, lai mums arī šodien būtu kāds līdzgaitnieks, kas palīdz pazīt Dieva balsi savā dzīvē, pazīt Viņa klātbūtni un tai sekot.

Daudzi svētie ar savu dzīves piemēru un pārdomām par ticību mums vērš uzmanību, ka cilvēks nevar ticēt viens pats. Viņam ir nepieciešama kopiena un ir nepieciešams kāds līdgaitnieks, kam uzticēties, ar ko pārrunāt savu ticības pieredzi un atpazīt tajā Dievu. Varam palasīt Svētās Avilas Terēzes darbus, kurus varam iegādāties latviski, kur viņa daudz runā par garīgā vadītāja vitālu nepieciešamību.

Pāvests Francisks dokumentā Kristus ir Dzīvs (Christus vivit) ir veltījis gana daudz uzmanības līdgaitniecības jautājumam (242 – 247, 291 – 298). Garīgis vadītājs ir nepieciešams katram no mums un tāpat arī mēs nedrīkstam baidīties būt par uzticības personu citam. Garīgā vadītāja pienākums ir palīdzēt mums atpazīt Dieva klātbūtni savā dzīvē un brīvi izvēlēties veidot ar Dievu attiecības. Garīgais vadītājs nekad nenorādīs uz sevi, nemēģinās piesaistīt vai likt rīkoties tā kā viņš vai viņa uzskata par nepieciešamu. Garīgais vadītājs ir kā Jānis Kristītājs, kurš norāda, lūk, tur ir Kristus, Viņš ir nācis tevi glābt, seko Viņam.

Tu tiksi saukts par Kēfu

Tātad Dievs vēlas ar mums veidot personiskas attiecības. Mēs dzirdam Dieva balsi un saskatam Viņa klātbūtni savā dzīvē pateicoties pašu sirds atvērtībai būdami gatavi Viņu sastapt, kā arī mēs atpazīstam Dievu savā dzīvē pateicoties citu atbalstam.

Tad, kad mēs esam sastapuši Kristu, mēs esam aicināti pieņemt to aicinājumu, kuru Viņš mums katram dod. Tas nozīmē nepieķerties cilvēkiem vai apstākļiem, kas mūs līdz Kristum ir atveduši (gluži kā Jānis un Andrejs ir gatavi atstāt savu skolotāju Jāni Kristītāju, lai sekotu Jēzum, lai ietu savu ticības ceļu. Tas prasa ticības briedumu un gatavību uzņemties misiju, kuru Dievs man vēlas dāvāt.

Otrais lasījums norāda, ka Dievs ar mums vēlas būt tuvās attiecībās, lai mēs varētu būt ar Viņu vienoti. Tāpēc apustulis Pāvils norāda, ka esam Svētā Gara templis. Mūsu visu aicinājums ir svētums, bet tai pat laikā Dievs katram no mums dod īpašu aicinājumu, īpašu misiju, kuru varam saprast tikai personiskās attiecībās ar Viņu.

Kad Andrejs atved Pēteri pie Jēzus, tad Jēzus apliecina, ka Viņš ne tikai zin Pētera vārdu – Sīmanis, bet dod Viņam jaunu vārdu – Kēfas – Pēteris – Klints. Parasti mums dod vārdu mūsu vecāki. Tāpat Svētajos Rakstos vārds vienmēr apzīmē misiju. Tātad Jēzus mūs pazīst tādus kādi esam tagad un dod mums misiju, sauc jaunā vārdā.

Vai tu esi gatavs sastapt Jēzu personiski? Vai esi gatavs tam izaicinājumam, misijai, kuru Viņš tev dos? Izsaki savas ilgas pēc Dieva, meklē Viņu, sauc uz Viņu: “Runā, Kungs, Tavs kalps klausās”. Un tad arī meklē laiku, lai tik tiešām klausītos, kur Dievs tevi aicina!

Pr. Pēteris Skudra