Ar Lielās ceturtdienas svinībām iesākam Lieldienu svinības. Dienas pirmajā daļā īpaša uzmanība tiek pievērta priesteriem, kuri atjauno savus solījumus un svinīgi tiek pasvētītas eļļas, kuras tiks izmantotas sakramentu svinēšanai visa gada garumā. Savukārt dienas otrajā daļā iesākas jau Lieldienu liturģija. Lielās ceturtdienas vakarā sākam dzīvot līdzi Jēzus ciešanu gaitām. Liturģija iesākas ar krusta zīmi, kā esam to pieraduši katras Mises sākumā, bet dievkalpojuma beigās neseko svētība, jo litruģijas svinības turpināsies Lielajā piektdienā, kad pagodināsim Kristus krustu, savukārt lituģija noslēgsies un beigu svētība tiks dota Vigīlijas dievkalpojuma beigās, kad jau svinēsim Jēzus augšāmcelšanos.

Hrizmas Mise

Šīs dienas sākumā parasti priesteri pulcējas kopā ar saviem bīskapiem, lai svinētu Hrizmas Misi. Hrizmas Mise ir ieguvusi nosaukumu no eļļas un balzāma maisījuma, kas tiek izmantots sakramentu svinēšanai. Vārds Hrizma nāk no grieķu valodas, kas nozīmē ieziest. Latviešu valodā kristiešu vidē mēdz lietot vārdu “svaidīt”. Šīs Mises laikā tiek svētīts šis olīveļļas un balzāma maisījums, kas tiks izmantots Kristībās, iestiprināšanā, slimnieku sakramenta svinēšanai, ordinācijās. Šajā Misē priesteri atjauno savus solījumus, ko ir devuši ordinācijas dienā. Ticīgie šajā dienā ir aicināti īpaši lūgties par savu draudžu ganiem, par viņu kalpojumu, uzticību savam zvērestam, ko ir devuši ordinācijas dienā, par viņu svētumu un gatavību kalpot ticīgajiem.

Pēdējo vakariņu piemiņa

Lielās ceturtdienas vakarā iesākam sekot līdzi Kristus gaitām, kas sākas ar pēdējām vakariņām ar mācekļiem, lūgšanu Ģetzemanes dārzā un apcietināšanu. Šīs dienas liturģijā lasām evaņģēlista Jāņa pēdējo vakariņu aprakstu, kurā mēs neatrodam Euharistijas sakramenta iedibināšanu, kā tas ir pie pārējiem evaņģēlistiem. Evaņģēlists Jānis apraksta fragmentu no šī mielasta, kas ļoti precīzi apzīmē to, ko Dievs dara katru reizi, kad mums tuvojas Euharistijas sakramentā. Tā ir kāju mazgāšana.

Kāds gan kāju mazgāšanai var būt sakars ar Euharistiju, ar vissvētāko sakramentu, kuru tik ļoti ilgojamies saņemt šīs pandēmijas laikā un kuru svētie sauc par kristīgās dzīves avotu un virsotni? Patiesībā saikne ir ļoti liela. Vēstulē Filipiešiem mēs lasām senu kristiešu himnu, ka Jēzus, būdams Dievs, atteicās no visas dievišķās visvarenības, lai kalpotu cilvēkiem atdodot visu, pat savu dzīvību (sal Flp 2: 6 – 11).

Euharistija – Kunga kalpošanas izpausme

Jēzus mācekļiem mazgā kājas. Jūdu kultūrā pirms 2000 gadiem tas bija vergu pienākums mazgāt kājas. Tāpēc ir saprotama apustuļa Pētera reakcija: “Tu man nemazgāsi kājas”. Tu taču esi Kristus Dieva dēls! Tu nevari darīt verga darbu. Pēc kāju mazgāšanas Jēzus saviem mācekļiem saka: “Jūs mani saucat par Mācītāju un Kungu un to labi darāt, jo Es tas esmu. Tāpēc, ja nu Es, Kungs un mācītājs mazgāju jums kājas, tad arī jums pienākas citam cita kājas mazgāt.” Citviet Jēzus mācekļiem saka, ka pasaules valdnieki valda pār cilvēkiem, bet lai apustuļu vidū tā nav. Ja kāds no Jēzus sekotājiem grib būt pirmais, tas lai noliek sevi citu rīcībā un kļūst par kalpu. Varam atcerēties, ka arī Jēzus ienākšana pasaulē, kuru nesen svinējām, notiek pateicoties Marijas spējai sevi nolikt verdzenes stāvoklī: “Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc Tava vārda.”

Euharistijas sakramentā mēs joprojām varam redzēt šo Dieva pazemību un gatavību kalpot. Līdzīgi kā pirms 2000 gadiem viņš ienāca pasaulē kā mazs bespēcīgs, neaizsargāts zīdainis, tā tagad viņš mūsu vidū nonāk maza maizes gabaliņa izskatā, ar kuru, ja mēs gribētu, varētu darīt, ko vien vēlamies.

Šodien varam padomāt cik dievbijīgi esam pieņēmuši komuniju un cik esam bijuši uzmanīgi pret tās klātbūtni? Dievs izvēlas pie mums nākt ne ar lielu spēku un spožumu, kas mūs piespiež viņu uzlūkot, bet gan klusi un nemanāmi, lai mēs varētu izvēlēties viņu uzlūkot un meklēt. Pateicoties Koronas vīrusa radītajai situācijai, mēs varam novērtēt, cik liela žēlastība ta ir piedalīties Svētajā Misē un saņemt Jēzu apslēptu maizes izskatā. Vari patiekties Dievam par šo viņa dāvanu un izteikt savas ilgas pēc vienotības ar viņu.

Ej, un dari tu tāpat

Visas Baznīcas vēstures laikā svētie, teologi, garīgie skolotāji ir ar apbrīnu meditējuši kā tas var būt, ka visvarenākais spēks, kas vien var būt, tas, kuram pienāktos visa pielūgsme un gods, kļūst par kalpu, par vergu un dara sevi tik viegli pieejamu katram. Varam atkārtot pie sevis Jēzus vārdus, ko tas nozīmē, ka Viņš Kungs un Mācītājs, kļūst par vergu mums.

Jēzus tālāk saka saviem mācekļiem: “Ja nu Es, Kungs un Mācītājs, mazgāju jums kājas, tad arī jums pienākas citam cita kājas mazgāt. Jo es jums devu piemēru, lai arī jūs darītu tā, kā Es jums esmu darījis.” Tie ir ļoti svarīgi vārdi. Jēzus nāk mums kalpot, lai no grēka radītā ļaunuma mūs paceltu dievišķa svētuma stāvoklī. Un viņš aicina mūs atdarināt viņu. Mums ir neskaitāmi izcili piemēri, kuri ir atsaukušies Dieva aicinājumam, sekot Viņam kalpojot.

Ieslēgti savās mājās pandēmijas laikā, daudzi no mums var izmantot vairāk laika lasīt un klausīties izglītojošus podkāstus. Ja jūs interesētu informācija par to, kas ir labs līderis, tad redzētu, ka to, ko mūsdienu līderības skolotāji māca neskaitāmāss grāmatās un kursos, Jēzus ir ietvēris šajā kāju mazgāšanas un kalpošanas žestā. Mēs visi zinam, ka patiesi labs līderis ir tas, kurš palīdz citiem attīstīt savus talantus, pilnveidot savas spējas, kurš iepazīst savus sekotājus, tātad kalpo nevis bezkaislīgi izsaka savas pavēles, neidziļinoties padoto situācijā.

Vēl jo vairāk tas attiecas uz kristiešiem. Ja mēs tik tiešām esam Euharistijas cilvēki, un tik ļoti ilgojamies pēc Jēzus, vai mēs arī nesam Euharistijas augļus? Vai esam gatavi mazgāt kājas tiem, kas mums ir līdzās? Vai esam Jēzus sekotāji kalpošanā? Atceries, kad Jēzus mazgāja kājas apsutuļiem, Jūdass vēl bija pie galda. Arī viņa, nodevēja priekšā, Jēzus, Mācītājs un Kungs nometas ceļos, lai mazgātu viņa kājas.

Izcilu piemēru mums tieši pirms gada parādīja pāvests Francisks. Kad Vatikānā viesojās Dienvidsudānas politiķi, kuru konfliktu rezultātā valsti plosa pilsoņu karš, kurš ir atņēmis neskaitāmu iedzīvotāju dzīvības, pāvests Francisks pēc divu dienu rekolekcijām tikās ar šiem politķiem lai lūgtu izbeigt konfliktus un bezjēdzīgi izliet asinis. Pāvests Francisks šīs tikšanās laikā piecēlās no savas vietas, lai pieietu pie katra no politiķiem un neskatoties uz lielo vecumu un nopietnajām veselības problēmām nomestos ceļos un noskūpstītu viņu kājas. Nekādu pārmetumu. Nekādas kratīšanas ar pirkstu. Bet gan pazemīgs žests, kas aizkustina sirdis un rāda piemēru.

Daudzi kristieši izsaka savas ilgas pēc Euharistijas sakramenta, pat pārmet valdībai, ka tā mums ir laupījusi iztikai nepieciešamo, un bīskapiem viņu bezzobainību laicīgās varas priekšā. Bet vai mēs paši esam gatavi sekot Jēzum šajā radikālajā kalošanā? Vergu raksturo tas, ka viņš bez ierunām savas intereses un vajadzības pakārto to vajadzībām, kuriem kalpo. Vai es esmu gatavs kļūt par maizi citiem? Vai esmu gatavs atteikties no savām interesēm, plāniem, vajadzībām, lai kalpotu, lai paklausītu? Vai esmu gatavs nomazgāt kājas tiem, ar kuriem esmu ieslēgts vienā istabā teju mēnesi no vietas? Vai esmu gatavs bez pārmetumiem kalpot tiem, kas mani ir nodevuši, pametuši, pievīluši?

Jēzus pie mums nāk kā kalps un liek mums atdarināt Viņu. Lai šīs Lieldienas mums ir iespēja uzlūkot Euharistiju ne tikai kā kaut ko, kas mums pienākās, bet arī kā pienākumu mums būt par Euharistiju citiem. Laikā, kad nevari izbaudīt, ka Dievs pie Tevis noliecas, lai mazgātu tev kājas, noliecies tu pie sava ģimenes locekļa, drauga, ienaidnieka, politiķa, bīskapa un mazgā viņiem kājas. Varbūt ir vērts to pat izdarīt burtiski.

Pr. Pēteris Skudra

Radio Marija Latvija direktors