Priecājies Jeruzaleme! Ar šādiem vārdiem uzsākam 4. gavēņa nedēļu. Kaut arī gavēnis ir laiks, lai pieklustu, lai meditētu Jēzus lielo mīlestību, kas pārvar visas ciešanas un pat nāvi, lai izdarītu sirdsapziņas izmeklēšanu un nožēlotu grēkus, tomēr Baznīca mūs mudina priecāties!
Par ko tad lai priecājas, ja šis laiks ir domāts ciešanu apcerei? Vai tad ciešanas ir kaut kas par ko priecāties? Patiesību sakot, mums ir daudz iemeslu priecāties arī gavēņa laikā. Šonedēļ Dieva Vārds mūs mudina priecāties par to, cik Dievs ir labs un žēlsirdīgs!
Dievs neapvainojas uz cilvēku par to, ka viņš nolemj novērsties no Dieva, mēģina darīt kaut ko pa savam, Dievs paliek uzticīgs un priecājas par katru no mums, kas nolemjam atgriezties un lūgt piedošanu. To mums atklāj līdzība par pazudušo dēlu un žēlsirdīgo tēvu. Katrs šajā līdzībā varam saskatīt sevi. Katrs no mums, būdams Dieva mīļotais bērns, tomēr esam uzgriezuši muguru Dievam, esam grēkojuši, apkaunojuši ne tikai savu, bet visas ģimenes – Baznīcas vārdu ar savu Dieva bērna titulam neatbilstošu rīcību. Tomēr Dievs mums arvien no jauna dod jaunu iespēju. Viņš gaida. Gaida, nevis lai pārmestu, bet lai piedotu un uzņemtu atkal mājās. Līdzībā aprakstītais tēvs ir nekas cits kā tēlaina līdzība tam, kā Dievs reaģē katru reizi, kad sirdī izdaru apņemšanos nožēlot, atgriezties un mainīt savu dzīvi.
Tomēr mēs katrs esam aicināti arī sevi iztēloties šī žēlsirdīgā tēva vietā. Arī es, saņēmis piedošanu, esmu aicināts priecāties par katru grēcinieku, kas nolemj atgriezties pie Dieva. Arī es esmu aicināts piedot ikvienam, kas nožēlo. Arī es esmu aicināts steigties pretī katram, kas sper pirmos soļus pretī Dievam. Tā es palīdzēšu žēlsirdīgajam Tēvam aizsniegt šos grēciniekus. Tā šie grēcinieki varēs piedzīvot Dieva mīlestību un piedošanu.
Vai es tam esmu gatavs? Vai esmu gatavs, ka manā ģimenē atgriežas kāds, kas ir pametis ģimeni, kas varbūt pat ir apkaunojis ģimenes vārdu? Vai esmu gatavs piedot kādam, kas man ir nodarījis pāri, bet vēlas laboties? Vai esmu gatavs priecāties kopā ar Dievu par katru grēcinieku, kas ienāk manā draudzē un meklē izlīgšanu ar Dievu? Vai esmu gatavs palīdzēt un atbalstīt šādu cilvēku viņa cīņās ar grēku un atkarībām?
Ak, kaut es nebūtu kā šis vecākais brālis, kas nosoda jaunāko un nespēj priecāties kopā ar savu tēvu, jo ir pārāk skaudīgs! Kaut man būtu Dieva sirds, kas raugās uz katru grēcinieku ar līdzjūtību un žēlsirdību! Kaut es spētu priecāties par katru, kas cīnās ar grēku un kaut krīt, tomēr cenšas iet pretī mūžīgai dzīvei.
Lūk, iemesli priecāties arī klusajā gavēņa laikā. Priecāties par saņemto piedošanu, par to, ka atkal esmu uzņemts Dieva ģimenē. Priecāties par katru grēcinieku, kas nolemj arī atgriezties Tēva ģimenē. Prieks par visiem ieslodzītajiem, kas nolemj mainīt savu dzīvi. Prieks par visiem kapelāniem un cietumu kalpotājiem, kas palīdz ieslodzītajiem sajust Tēva mīlestību pret viņiem. Prieks par katru, kas nolēmis būt par līdzgaitnieku brīvībā palaistiem cietumniekiem, lai palīdzētu viņiem pilnvērtīgi integrēties sabiedrībā. Prieks par draudzēm, kurās ir vieta ieslodzītajiem, grēciniekiem, ielasmeitām, nabagiem, visiem tiem, kuriem tik ļoti nepieciešams saņemt Dieva mīlestību.
Vai tu priecājies?
Pr. Pēteris Skudra, RML programmas direktors
