Lūgšanā Es ticu mēs sakām: “Es ticu vienai, svētai, katoliskai un apustuliskai Baznīcai.” Katoliskās Baznīcas katehisms saka, ka Baznīca ir svēta, jo savu svētumu saņem no Kristus, kurš ir tās galva un Svētā Gara, kurš to vada.

Tāpat arī katehisms saka, ka Baznīcu veido katrs kristītais. Līdz ar to Baznīcā spēcīgi klātesošs ir cilvēciskais aspekts, kas ietver arī cilvēka grēcīgumu. Mums var rasties jautājums – kā tad Baznīca var būt svēta un reizē pilna ar grēciniekiem? Baznīcu taču veido cilvēki.

Īpaši aktuāls šis jautājums var būt šodien, kad dzirdam par neskaitāmiem briesmīgiem noziegumiem, ko paveic ne tikai vienkāršie Baznīcas locekļi, bet pat tās līderi, tie, kuri tiek saukti par mācītājiem. Atkal un atkal mēs dzirdam par priesteriem un klostermāsām, kuri nav uzticīgi saviem solījumiem, par priesteriem un Baznīcas institūcijās strādājošajiem, kuri izmantojuši nepilngadīgos savu seksuālo perversiju apmierināšanai, par bīskapiem, kuri ir izmantojuši savu varu un autoritāti, piespiežot savus padotos nodoties seksuālām attiecībām. Vēl satraucošāku situāciju darījis fakts, ka nu arī Latvijā priesteris tiek turēts aizdomās par šādu noziegumu paveikšanu.

Kā, redzot visu šo ļaunumu, Baznīca joprojām var būt svēta?

Ir dabiski, ka sākotnējā reakcija ir dusmas un sašutums, ka cilvēki, kuri pārstāv institūciju, kura aicina sabiedrību uz augstiem morāles principiem, izaicinot būt svētiem, kā Dievs ir svēts, paši pastrādā milzīgus noziegumus, kuri sauc uz debesīm. Ir normāli, ka cilvēki, kas nav Baznīcā, to visu redzot no malas, apšauba Baznīcas autoritāti morāles un svētuma jautājumus, redzot, cik grēcīgi ir tās līderi.

Ir dabiski, ka arī pašiem katoļiem rodas jautājumi par savu ticību Baznīcai un tās kalpiem.

Katrs no mums noteikti izdara savus secinājumus, bet es vēlos piedāvāt dažas pārdomas, kuras rodas, sekojot visiem šiem notikumiem pasaulē un Latvijā.

Neizdarīt pārsteidzīgus sacinājumus

Pirmkārt, kas attiecas uz Latvijas situāciju, aicinu neizdarīt pārsteidzīgus slēdzienus. Viena sabiedrības daļa (gan kristieši, gan nekristieši) jau ir nosodījuši aizturēto priesteri par noziegumiem, kas viņam tiek piedēvēti, bet vēl nav pierādīti. Otra sabiedrības daļa (tāpat – gan kristieši, gan nekristieši) netic, ka konkrētais priesteris kaut ko tādu varētu paveikt un cītīgi viņu aizstāv kā mocekli. Aicinu šajā situācijā paļauties uz tiesībsargājošo iestāžu profesionālu darbu. Mēs varam šo situāciju uzticēt Dievam lūgšanā, lai patiesība ir tā, kas nāk gaismā, lai kāda tā būtu. Izdarot pārsteidzīgus pieņēmumus, pēc tam varam piedzīvot smagu vilšanos.

Situācijai pieiet ar nopietnu attieksmi

Otrkārt, kas attiecas uz skandāliem Baznīcā līdz šim citviet pasaulē, aicinu visas šīs ziņas ņemt nopietni. Mēs šeit, Latvijā, nereti noraugāmies uz procesiem citviet pasaulē un pie sevis domājam: “Nu ja, tas jau ir tur. Mūs tas neskar.” Skar! Baznīca visur ir viena! Mēs katrs esam Baznīcas loceklis. Ja kāds no Baznīcas locekļiem, vienalga kurā vietā, cieš, tad cieš visi. Ja kāds Baznīcas loceklis ir neuzticīgs Evaņģēlija vēstij un aptraipa Baznīcu ar saviem noziegumiem, tas tik un tā skar mūs visus! Mēs esam vienoti vienā Kristus miesā, tāpēc esam aicināti līdzi ciest tiem, kuri piedzīvo šausmīgas ciešanas.

Kā rīkoties, lai šādas situācijas nepieļautu?

Raugoties uz Baznīcas pieredzi pasaulē, mēs varam izdarīt secinājumus, ko darīt mūsu valstī, lai izvairītos no šādiem noziegumiem un pasargātu tos, kuri paši sevi aizstāvēt nevar.

Te mēs varam ņemt vērā pāvesta Franciska ieteikumus ticīgajai tautai. Pāvests Francisks vispirms iesaka sākt ar katra personīgu atgriešanos. Lai neļautu notikumiem attšitīties līdz tādiem apmēriem, kādi tie ir šobrīd, katram ir jāsāk ar sevi. Jāsāk ar mazajām un ikdienišķajām lietām, lai varētu uzticību parādīt arī lielajās. Ne velti Baznīcas stundu liturģija paredz, ka dienu noslēdzam ar kompletorijā ietverto sirdsapziņas izmeklēšanu. Tāpat varam sekot pāvesta ieteikumam apmeklēt grēksūdzi, nožēlot savus grēkus un gandarīt. Gandarīšana daudziem no mums saistās ar gavēņa laiku pirms Lieldienām, bet mēs esam aicināti praktizēt gandarīšanu, kas šķīstī mūs no padošanās ļaunām iekārēm. Gandarīt mēs varam gan par saviem, gan citu grēkiem.

Baznīcā ir tāds teiciens: “Ecclesia semper reformanda est.” (Baznīcai vienmēr ir jāatjaunojas) Labākais atjaunošanās sākums ir grēku nožēla, gandare un lūgšana.

Paralēli garīgajām praksēm esam aicināti arī rīkoties. Mēs katrs varam pārdomāt – ko es varu darīt, lai sargātu visvājākos un neaizsargātākos? Mēs varam sekot līdzi tam, kādas programmas piedāvā dažādas organizācijas un eksperti, kuri specializējas šajos jautājumos. Varam izrādīt iniciatīvu un savās draudzēs aicināt eksperus un rīkot seminārus par to, kā atpazīt seksuālos noziegumus, kā no tiem izvairīties pašiem un kā pasargāt vājākos.

Ja jūti sirdī pamudinājumu, ka Dievs Tevi aicina rūpēties par to, lai mūsu draudzes un sabiedrība būtu droša vide, tad nebaidies iesaistīties un izrādīt interesi. Kas attiecas uz Baznīcu, ja Tev ir kādi labi ieteikumi, Tu vari palīdzēt ar savām profesionālajām zināšanām, tad droši vērsies pie sava prāvesta vai bīskapa un piedāvā savu risinājumu.

Apsolījums Baznīcai

Visbeidzot, kad visā šajā ļaunuma vidū gribas padoties un zūd uzticība Baznīcai kā institūcijai, tad atceries, ko Jēzus apsolīja apustulim Sīmanim, kad deva viņam vārdu “Pēteris”. “Tu esi klints un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu un elles vārti to neuzvarēs,” sacīja Jēzus. Un Viņš savu solījumu tur! Lai kādiem laikiem Baznīca būtu gājusi cauri, saskaroties ar ļaunumu gan no ārpuses, gan tās iekšienē, tā turpina pastāvēt. Tā arī turpinās pastāvēt!

Atceries, ka Baznīcas dibinātājs un galva ir Kristus! Viņš ir visa svētuma avots! Viņš dāvā mums pestīšanu un žēlastības. Viņš mūs aicināja Baznīcā. Un Viņš arī aicina mūs sadarboties ar Viņa žēlastībām un ļaut Viņa Garam mūs vadīt.

Tie, kuri noraida Kristus dāvāto palīdzību un aptraipa Baznīcas cieņu, kuri izmanto Baznīcu savu personīgo interešu un ambīciju apmierināšanai, to nekad nepazudinās. Mēs varam rūpēties par to, lai paši nekļūstam par Baznīcas un Kristus nodevējiem, kā arī par to, lai pēc iespējas drīzāk atpazītu šādus cilvēkus mūsu vidū, norādītu uz viņu ļaunumu, mudinātu viņus uz atgriešanos un grēku nožēlu.

Pāvestam Franciskam par Baznīcu ir brīnišķīgs salīdzinājums, ka tā ir kā kaujas lauka slimnīca, kurā tiek nogādāti ievainotie. Baznīca nav svēta tāpēc, ka tā būtu pilna ir ideāliem, eņģeļiem līdzīgiem cilvēkiem, bet gan tāpēc, ka Kristus žēlastība dziedē ievainotās grēcinieku sirdis, dod žēlastību atgriezties un iet svētuma ceļu. Protams, mēs ļaujam Kristum to darīt.

2013. gada 2. oktobra katehēzē pāvests sacīja: “Ko lai es – vājš grēcinieks – daru? Dievs Tev atbild: nebaidies no svētuma, nebaidies tēmēt augstu, nebaidies ļaut Dievam sevi attīrīt, nebaidies ļauties Svētā Gara vadībai.”

Ļausim arī šobrīd Dievam mūs šķīstīt, attīrīt no visa, kas ir pretrunā ar svētumu, gan individuāli, gan visas Baznīcas kontekstā, un aktīvi līdzdarbosimies ar viņu šajā procesā.

Pr. Pēteris Skudra
Radio Marija Latvija direktors