Pelnu trešdienā Baznīca uzsāk lielo gavēni. Šajā dienā saņemam svētību uz galvas ar pelniem, kas mums atgādina par pazemības tikumu un svarīgu patiesību par sevi – no putekļiem mēs esam ņemti (sal. Rad 2, 7) un par putekļiem mēs arī pārvērtīsimies. Tomēr šie putekļi ir apveltīti ar dievišķu godu. Katrs no mums, kaut arī tik niecīgs Dieva priekšā, esam saņēmuši īpašu privilēģiju visu pārējo radību vidū, jo tikai cilvēkam ir dots Pestītājs, kurš viņam devis iespēju kļūt Dieva bērnu.
Pelnu trešdienā vai arī tuvākajās dienās pirms vai pēc tās, cilvēki mēdz izdomāt gavēņa apņemšanos. Bieži apņemšanās ir saistīta ar atteikšanos un ciešanām, ko rada šokolādes neēšana, nesmēķēšana, alkohola nelietošana turpmāko sešu nedēļu garumā. Tomēr tā nav īsti kristīga izpratne par to, kas ir gavēnis. Gavēnis mums ir dots, lai mēs ceļā pretī Lieldienām kļūtu pilnīgāki attiecībās ar Dievu un spētu ieraudzīt patiesi svarīgas atziņas.
Kas tad ir gavēnis un kādam tam ir jābūt?
Svētie Raksti mums atklāj, ka Dievam patīkams gavēnis ir dzīvesveida maiņa, atgriešanās pie Dieva. Isaja grāmatas 58. nodaļā mēs varam lasīt, ka Dievs ir neapmierināts ar gavēšanu, kura pastāv mūsu ikdienā paralēli ar kašķiem, kautiņiem un citām netaisnībām. Šajā nodaļā Dievs norāda uz gavēni, kuru Viņš pieņem un kurš nes svētību, tas ir, kad tiek atraisītas apspiestības važas, noņemts spaidu jūgs, apspiestie atlaisti brīvībā, kad tiek pabarots izsalkušais, nabags un bezpajumtnieks tiek izmitināts, kailais tiek apģērbts un tiek veltīts laiks tuvākajam (sal. Is 58, 6). Lūk, kāds ir gavēnis. Tā ir attieksmes maiņa. Tā nav tikai atteikšanās no televizora, saldumiem un alkohola, gavēnis ir laiks, kad esam aicināti vairāk laika veltīt tam, lai būtu kopā ar Dievu un ieraudzītu otru cilvēku sev blakus.
Mans piedāvājums šim gavēnim ir izdarīt lēmumu gavēt pozitīvā, nevis negatīvā veidā. Ko es izvēlos darīt šajā gavēņa laikā? Tā arī būs gandare, ja apņemšos vairāk laika atrast lūgšanai, sarunai ar Dievu, kurā ieklausos, ko Viņš vēlas man teikt. Tas, protams, ietvers arī atteikšanos no kādas brīvā laika pavadīšanas formas, kuras vietā ielikšu šo sarunu ar Dievu.
Kā gavēņa praksi varu pieņemt, ka to, ko es ietaupu uz neiztērēto naudu ēdienam, kas man ļoti garšo, es ziedoju kādam, kuram nav ko ēst vispār, kaut vai pirmajam bezpajumtniekam uz ielas. Pietiekami liels izaicinājums gavēnī var būt arī uzmanības izrādīšana citiem cilvēkiem. Īpaši tiem, kuri man ne pārāk patīk.
Pāvests Francisks vienā no saviem ikrīta sprediķiem svētās Martas mājā mums vēlreiz atgādina, kas gavēņa laikā ir patiesi būtisks. Trešā marta sprediķī viņš uzsvēra, ka patiess gavēnis ir būt par labu cilvēku un palīdzēt tuvākajam. Kā pretstatu patiesam gavēnim pāvests Francisks min liekulīgu gavēni. Gavēnis ir liekulīgs, kad tas mūs ved lepnībā, kad mēs sevi uzskatam par paštaisniem un tajā pašā laikā atļaujamies būt netaisnīgi pret citiem cilvēkiem, maksājam aplokšņu algas, apšmaucam nodokļu sistēmu, aprunājam citus, paejam garām izsalkušajam u.t.t.
Tāpēc šajā gavēni aicinu pārlasīt pravieša Isaja grāmatas 58. nodaļu un pārdomāt – vai mans gavēnis, manas apņemšanās mani ved tuvāk Dievam un citiem cilvēkiem, vai arī tikai ļauj man veldzēties pašapmierinātā priekā par to, ko es pats varu sasniegt un cik ļoti labāks esmu kļuvis?
Pr. Pēteris Skudra
Radio Marija Latvija direktors
