Dārgie draugi,

šajā svētdienā Svēto Rakstu fragmenti, kurus mums piedāvā liturģija, atgādina par Dieva Vārda spēku un tā pasludināšanu. Mēs lasām par brīnumiem, kurus veic Jēzus, mēs lasām par Jēzu, kurš staigā apkārt pa ciemiem un pilsētām, sludinādams un izdzīdams ļaunos garus.

Mēs varam padomāt, kas ir tas, ko Jēzus sludina? Kas ir šis Evaņģēlijs – labā vēsts, par kuru runā apustulis Pāvils, ka viņam tas ir obligāti jāsludina? Parastā liturģiskā laika sākumā lasījām par Jēzu, kurš iesāk savu sludināšanu ar vienkāršiem vārdiem – atgriezieties no grēkiem un ticiet Evaņģelijam. Tāpat par savu sludināšanas moto Jēzus izvēlas pravieša Isaja vārdus, ka Viņš ir aicināts pasludināt labo vēsti nabagiem, gūstekņiem brīvību, atgriezt redzi akliem un pasludināt Kunga žēlastības gadu. Labās vēsts – Evaņģēlija, kas nes brīvību un žēlastību, sludināšana ir arī aicinājums uz atgriešanos.

Tāpat mēs šodien lasām, ka Jēzus sludināšanu pavada lieli brīnumi – slimie tiek dziedināti, ļaunie gari atstāj apsēstos. Tas parāda, cik šī vēsts ir spēcīga. Tāpēc arī Svētie Raksti saka, ka visa radība ilgojas pieredzēt Evaņģēlija sludināšanu, jo tas pārmaina cilvēkus, maina vidi.

Mēs varam uzdot sev jautājumu: cik man šī vēsts ir svarīga? Kāda nozīme ir Evaņģēlijam manā dzīvē? Vai tas mani izaicina uz personisku atgriešanos un vai tas pārveido pasauli man apkārt? Savulaik slavenais Gandijs, kurš nebija kristietis, tomēr bija sapratis cik spēcīgs ir Evaņģēlijs, sacīja par kristiešiem: jums ir dots vārds, kam ir atombumbas spēks, bet jūs pret to izturaties kā pret kārtējo literatūras mantojumu. Tik tiešām. Vai Svētie Raksti ir vienkārši vērtīgs teksts, ko palasīt, no kā mācīties, vai arī tas ir Dieva Vārds, kas ir dzīvs un iedarbīgs arī tagad?

Evaņģēlija integrēšana savā ikdienā ir ļoti cieši saistīta ar tā sludināšanu. Apustulis Pāvils mums šodien saka, ka viņam Evaņģēlijs ir nepieciešami jāsludina. “Bēda man, ja es Evaņgēliju nesludinātu” saka Pāvils. Viņš to dara noliekot sevi par kalpu citiem. Tas atsauc atmiņā pāvesta Jāņa Pāvila II dokumentu Kristieši pasaulē (Christifideles laici), kuru var lasīt arī latviešu valodā, kur viņs runā par to, ka mēs sludinām Evaņģēliju nevis tāpēc, ka mums draudzēs ir vajadzīgi jauni ziedotāji, bet gan tāpēc, ka to pieprasa katra cilvēka cieņa. Ikviens cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības un līdz ar to katram ir tiesības pazīt savu Radītāju personiski. Radītāju, kurš mums atklāj sevi caur Svētajiem Rakstiem, caur Baznīcu.

Tāpēc mums kristiešiem vienmēr ir divejāds uzdevums – nemitīgi atgriezties un ļaut Evaņģēlijam pārņemt mūsu dzīvi, kā arī to nest citiem. Iepazīt pašiem un atklāt citiem. Ļaut evaņģelizēt sevi, liecināt citiem par Dieva Vārda spēku mūsu dzīvēs.

Kāds varbūt teiks, ka es ticu Evaņģēlijam, lasu Dieva Vārdu, lūdzos, cenšos praktizēt baušļus un tikumus, bet es nekad neesmu piedzīvojis tādus masveida brīnumus kā tas ir aprakstīts Bibelē. Aicinu paturēt prātā, ka šos brīnumus Svētie Raksti sauc par zīmēm. Tie nav pašmērķis un norāda uz kādu lielāku realitāti. Varam par piemēru minēt reizi, kad draugi nolaiž caur jumtu pie Jēzus kājām paralizētu vīru. Jēzus viņam nesaka vispirms: topi dziedināts, bet gan: tavi grēki tev ir piedoti. Jēzus grib glābt visu cilvēku, ne tikai vina miesu, bet arī nemirstīgo dvēseli, dāvāt tai iespēju būt vienotai ar Dievu.

Un kas tad ir brīnums? Vai tās ir tikai fiziskas dziedināšanas un ļauno garu izdzīšanas? Galu galā pats Pāvils, caur kuru Dievs ir dziedinājis slimos un pat augšāmcēlis mirušos, lūdz fizisku dziedināšanu sev (Pāvils runā par dzeloni viņa miesā, kas neliek viņam miera), bet Dievs norāda, ka viņam jau pietiek Dieva žēlastības. Tik tiešām! Vai tas nav brīnums, ka naida pilns kristiešu vajātājs kļūst par dedzīgu Kristus nesēju pasaulei? Vai tas nav brīnums, ka kopiena, kuras pārstāvjus viņš ir nogalinājis, licis cietumā, vajājis, viņu uzņem kā brāli?

Aicinu arī tev veltīt laiku izvērtēt, ko tu uzskati par brīnumu un ko ne, un ko Dievs ir darījis tavā dzīvē. Varbūt, ka mūsu dzīv ir bijusi brīnumu pilna, kurus mēs vienkārši neesam ievērojuši, uzskatījuši par pašsaprotamiem, vai vienkārši mazvērtējuši.

Varu tikai atkārtot to, ko vairākkārt ir teikuši pēdējie pāvesti – lasīt Dieva Vārdu un studēt to, cik vien katram mums ir iespējams. Ļaut šim vārdam pārveidot mūsu dzīves. Pāvests Francisks saka, ka mums vajadzētu allaž nēsāt līdzi kabatas izmēra Svēto Rakstu izdevumus, kuros ieskatīties dienas laikā tik pat bieži, cik mēs ieskatamies savās viedierīcēs. Videji cilvēks dienā telefonu lieto 6-7 stundas. Cik ilgu laiku mēs pavadām, lai klausītos Dievā, kurš ir neizmērojamo gudrāks par visiem datoriem kopā ņemots?

Un aicinu arī ņemt vērā Pāvila nostāju attiecībā uz sludināšanu. Tas nav dažu austuļu pienākums. Tas nav dažu “gudro” uzdevums. Visa Baznīca sludina Evaņģēliju. Visi ir aicināti ne tikai pieņemt Evanģēliju, bet nest to tālāk citiem, arī tu!

Lai Dievs dod mums želastību pieredzēt Evaņģēlija spēku savā ikdienā un liecināt par to visai pasaulei!

Pr. Pēteris Skudra