Šonedēļ Svētie Raksti mūs izaicina apdomāt ļoti svarīgu žēlsirdības darbu, kuru esam aicināti veikt, un kurš ir ārkārtīgi sarežģīts. Tas ir aizrādīt grēciniekam. Tas ir viens no septiņiem garīgajiem žēlsirdības darbiem, ko varam veikt otra labā.

 

 

Pavēle aizrādīt
Šodien, lasot pirmo lasījumu, varam nojaust, ka Dievam ir svarīgi tas, ka atbalstam viens otru garīgās dzīves ceļā. Ja redzam, ka otrs krīt, vai novirzās no šī ceļa, mēs varam viņam vai viņai palīdzēt uz tā atgriezties, tādā veidā rūpējoties par otra pestīšanu.
Mūsdienu kontekstā šī Dieva pavēle mums var likties ļoti izaicinoša, jo mēs dzīvojam laikmetā, kas izteikti uzsver attieksmi, kas neļauj otram aizrādīt. Bieži dzirdam tādas frāzes kā: “nesaki man kā dzīvot”, “skaties pats uz sevi”, “kurš gan ir bez grēka”, “kas tu tāds esi, lai man aizrādītu”, “katram sava taisnība”, utt. Arī noteikti paši esam saskārušies ar situāciju, ka mums nepatīk, ka mums norāda uz mūsu kļūdām.
Tomēr Dievs šodien pravietim atgādina, ka viņa pienākums ir klausīties, ko saka Dieva mute un darīt zināmus šos aizrādījumus grēciniekam, lai viņam dotu iespēju atgriezties. Ja pravietis neaizrāda, tad grēcinieks paliek savā grēkā, bet norēķinu prasīs no pravieša. Pravietis nesīs atbildību, jo viņš neuzrunāja grēcinieku, kad Dievs to aicināja darīt. Atceramies, cik grūti gāja pravietim Jonasam ar aicinājumu sludināt Ninīves iedzīvotājiem, kuri bija ļoti tālu aizvirzījušies no Dieva ceļiem.
Arī evaņģēlija fragmentā Jēzus neaicina mūs palikt pasīviem otra cilvēka priekšā, bet, redzot, ka viņš grēko, vai arī ir nodarījis man pāri, es varu viņam aizrādīt.

 

Kurš ir pravietis?
Lasot pirmo lasījumu, mēs varam domāt, cik gan grūti būt pravietim: viņam jāklausa, ko saka Dievs un tad vēl jadara to zināmu grēciniekiem, kuri visticamāk nemaz šo vēsti negrib dzirdēt. Vai šis vēstījums apstājas pie pravieša Ecehiēla, kuram Dievs dod šo pavēli? Vai tas ir saistošs 63 praviešiem, kurus sastopam Vecajā Derībā?
Lasot šīs dienas lasījumus mums ir jāatcerās, ka ikviens kristītais, kas kļuvis par Dieva bērnu, saņem trīskāršu varu vai misiju: būt par priesteri, karali un pravieti. Līdz ar to, lasot Dieva pavēi pravietim, mēs to varam lasīt kā pavēli katrs sev, kas esam mūsdienu pravieši. Būt par pravieti nozīmē pazīt Dievu pašam un darīt Viņu klātesošu savā vidē, atklāt Viņa gribu citiem. Iesaku ieskatīties Katehismā skaidrojumu par kristības sakramentu un uzdevumiem, kādus mums tas dod.
Tātad aicinājums aizrādīt ir katram no mums. Pirmkārt pravietis ir tas, kurš pats klausās Dieva balsi. Pirms mēs metamies nosodīt pasauli, aizrādīt grēciniekiem, mums ir jābūt mācekļiem, kas personīgā lūgšanā, Dieva Vārdā un Baznīcas mācībā klausās Dieva balsi. Dievs uz mums runā gan mūsu sirdsapziņā, gan car Baznīcas autoritātēm (pāvestu un bīskapiem, kas vienoti ar viņu), kā arī caur Svētiem Rakstiem.
Varam padomāt, cik daudz laika ikdienā es veltu, lai lūgtos, lai lasītu Svētos Rakstus un tos pārdomātu, lai sekotu līdzi tam, ko māca Baznīca?

Kā aizrādīt?
Otrais lasījums mums dod pamatattieksmi, ar kādu ir jāvēršas vienam pie otra, tas ir, ar mīlestību. Ar mīlestību, kura nevēl otram ļaunu, bet gan pašu labāko. Ja mīli Dievu un otru cilvēku, Tu nekad nepārkāpsi likumu. Mīlestība, kas ir otra labuma meklēšana, reizēm var pieprasīt būt skarbam, tādam, kas neglauda pa spalvai un aizrāda otram. Piemēram, ja vecāki redz, ka bērns dara kaut ko bīstamu, kas var kaitēt viņa veselībai, vecāki aizrādīs un neļaus to darīt. Tāpat, ja es redzu, ka mans draugs dara sev pāri un krīt kādā atkarībā, man nevajag baidīties viņam aizrādīt un teikt, lai meklē palīdzību cīnīties ar atkarību.
Mūsdienu sabiedrībā mums ir mazliet izkropļota izpratne par mīlestību, ka tā ir visu atļaujoša mīlestība. Bet tā nav mīlestība. Mēs tādā veidā viens otram kaitējam – tu nemāci mani dzīvot, es likšu tevi mierā. Galvenais esam jauki viens pret otru. Tas ne pie kā laba neved. Mēs to redzam pie bērniem, kurus vecāki audzina bez robežām, ļaujot saņemt dzīvē visu, ko tie vēlas un sakot, ka tu esi labs tāds, kāds esi un tev nekas nav jāmaina. Tādi bērni izaug ļoti bailīgi, un tad, kad viņus skar dzīves grūtības, viņi tam nav sagatavoti.
Mēs nedrīkstam baidīties aizrādīt viens otram, bet mums tas ir jādara ar cieņu un mīlestību vienam pret otru. Pāvests Francisks vēstulē ģimenēm Amoris Laetitia raksta, ka likums nedrīkst būt kā akmeņi, ko sviežam grēcinieku virzienā. Tas ir liels mūsu kārdinājums – es, kas zinu likumu, zinu kā vajag, aizrādot otram, kurš rīkojas nepareizi, daru to ar lepnību, ne ar vēlmi otru celt, bet gan viņu pazemot, norādot uz viņa nepilnībām. Otrais lasījums mums ļoti skaidri norāda, ka likuma pilnība ir mīlestība. Likums nepilda savu funkciju, ja es to izmantoju, lai pazemotu otru.
Mēs varam raudzīties uz Kristu, kā grēcinieku labošanas piemēru. Viņš, būdams ideāls, pilnīgs (mēs cilvēki neviens tāds neesam), nesēž uz mākoņa maliņas un nesaka: “fui, jūs grēcinieki, kad jūs vienreiz atgriezīsieties, jūs esat tik tālu no svētuma ideāla, paskatieties uz savām kļūdām un grēkiem, kā jūs tā varat rīkoties…” Viņš, būdams Dievs, atsakās no savas dievišķības, nokāpj grēka vidū pie cilvēkiem, lai tad no tās vietas, kur ir cilvēks, rādītu viņam ceļu uz pilnību.
Tai tad būtu jābūt arī mūsu attieksmei pret grēcinieku. Es nestāvēšu savos “tikumības augstumos” ar nicinošu skatienu, bet gan aiz mīlestības pret grēcinieku, lai palīdzētu viņam atkal nokļūt uz svētuma ceļa, es iešu viņam līdzās un palīdzēšu iet pilnības ceļu. Ne par velti pēdējie pāvesta un Baznīcas dokumenti runā par līdzgaitniecību. Baznīca, draudzes, katrs kristietis ir aicināts būt līdzās saviem laika biedriem un iet kopā ar viņiem viņu svētuma ceļu, nestāvot kaut kur tālu. (varam palasīt pāvesta vēstuli jauniešiem Christus Vivit un Klēra kongregācijas instrukciju draudzēm, kas to labi skaidro). Tas nenozīmē otram teikt, ka viss ir o.k., ko tu dari, bet gan to, ka es saprotu ar otru viņa šī brīža situāciju un tad mēs kopā skatāmies, kā no tās iet pilnības ceļu, soli pa solim.
Visbeidzot Jēzus evaņģēlijā mums norāda ļoti praktiskus soļus, ko veikt. Ja kāds tev nodara pāri, nebazūnē uzreiz facebook vai citos tīklos, kādu pārestību esi saņēmis, neparunā, bet gan ej pie otra un zem četrām acīm aizrādi, ja otrs nelabojas, ņem līdzi draugu un runā ar viņu, tā pamazām arvien iesaistot citus cilvēkus, nevis uzreiz izkliedzot visai pasaulei otra kļūdas. Ja otrs galīgi, galīgi neklausa, varam sūdzēties Baznīcai, un ja pat Baznīcai viņš neklausa, arī tad mēs nesūdzamies viesai pasaulei.
Mēs varētu teikt, ka pēdējā gadījumā, kad šis cilvēks man ir kā muitnieks un pagāns, tad gan es šo cilvēku varu izslēgt no sava redzes loka. Tā pirmajā brīdī var šķist. Bet atceramies, ko par Jēzu saka: viņš ir muitnieku un pagānu draugs, viņš ar viņiem sēž pie viena galda un ēd un dzer. Līdz ar to arī mēs no savas puses atstājam atvērta durvis komunikācijai un turpinam lūgties par otra pestīšanu un viņa mūžīgo dzīvi.
Svarīgi ir atcerēties, ka Dieva mērķis ir cilvēku glābt, ne pazudināt. Un arī mūsu rūpēm par otru ir jābūt tādām, kas ir vērstas uz otra labumu, nevis viņa pazemošanu. Bet, lai varētu otram aizrādīt, mums vispirms, kā pravietim Ecehiēlam, ir lūgšanā jāklausās Dieva balsī, kas ir tas, ko Viņš vēlas teikt grēciniekam un tad mēs varam iet pie otra un palīdzēt viņam iet pilnības ceļu.

Pr. Pēteris Skudra
P.S. un neaizmirsīsim, ka mēs paši esam grēcinieki, kuriem tāpat ir nepieciešama labošana.