Šodien Baznīca svin lielus svētkus. Mēs pieminam ne tikai Radio Marija dzimšanas dienu Latvijā, bet arī kādu svarīgu ticības patiesību – Marija jau kopš ieņemšanas brīža bauda Jēzus nesto pestīšanu vēl pirms Viņa iemiesošanās. Dogmu par Marijas Bezvainīgo ieņemšanu izsludināja pāvests Pijs IX 1854. gadā. Šī dogma nebija kāds “jaunatklājums” “jaunievedums”, ko pāvests izdomāja. Ticība Marijas brīvībai no grēka Baznīcā pastāvēja jau sen. Pāvests ar šīs dogmas apstiprināšanu vēlējās veicināt ticīgo veltīšanos Dievmātes godam.

Šodien liturģijā piedāvātie lasījumi, kaut tiešā veidā nerunā par šo ticības patiesību, tomēr parāda mums Marijas īpašo lomu Pestīšanas vēsturē un to, ka šī ticības patiesība nav pretrunā Svēto Rakstu liecībai.

Grēka taktika

Pirmajā lasījumā mums Baznīca aicina pievērst uzmanību grēkā krišanas stāstam. Čūska pavedina Ievu ēst no laba un ļauna pazīšanas koka. Svēto Rakstu skaidrotāji saka, ka izteiciens “labs un ļauns” varētu nozīmēt kaut ko līdzīgu kā mēs teiktu “no A līdz Z”. Čūska apsola dievišķas enciklopediskas zināšanas sākot no labākā un beidzot ar ļaunāko. Rezultātā Ādams un Ieva ierauga vien to, ka ir kaili un sāk no tā kaunēties. Te mēs redzam grēka taktiku, kas ir nemainīga visos laikos: kārdinājums sola kaut ko ļoti lielu un pievilcīgu, bet beigās mēs paliekam tukšā un ar vainas apziņu. Mēs nereti padodamies kārdinājumam būt kā Dievam, bet beigās attopamies pie skaudrās apziņas par savu ierobežotību un kailumu.

Otra būtiska grēka iezīme ir tā, ka tā liek meklēt vainīgos. Kad Dievs prasa cilvēkam paskaidrot, kas notika, tad Ādams vaino pašu Dievu sakot: “tā sieviete, ko Tu man devi, tā ir vainīga.” Interesanti, ka lasot radīšanas stāstu tieši Ādams ir tas, kurš saņem pavēli sargāt kārtību dārzā (Rad 2: 15), Ieva tiek dota kā palīgs. Tā vietā, lai sargātu savu ģimeni un dārzu, Ādams pasīvi noraugās sarunā un nedomā ieviest Dieva nolikto kārtību. Patiesībā lielā mērā atbildība gulstās uz paša Ādama neizdarību, bet viņš vaino Dieva doto sievu.

Dievs neatstāj cilvēku

Tāpat šis traģiskais stāsts mums atklāj kaut ko ļoti būtisku par mūsu Dievu. Kaut arī cilvēks ir bijis nepaklausīgs un nav ievērojis dažas pavēles, kas viņam bija dotas (sargāt un kopt dārzu un neēst no viena koka), kaut arī cilvēks slēpjas no Dieva, tomēr Dievs meklē cilvēku: “Kur tu esi, Ādam?” Grēks ir tas, kas mums liek novērsties no Dieva, bēgt no Viņa. Tomēr Dievs meklē cilvēku. Dievs vēlas piedāvāt dziedināšanu un samierināšanu.

Dievs sāk ar soda izteikšanu čūskai, kas pēc dažu Bībeles pētnieku domām ir Sātana tēls. Iespējams, šīs tāsta autors ne tik daudz ir gribējis izskaidrot kāpēc čūskas rāpo uz vēdera, bet gan plašāk skaidrot garīgus spēkus, kuri ietekmē realitāti.

Pirmā lasījuma pēdējais teikums: “es celšu ienaidu starp tevi un sievieti, starp tavu dzimumu un viņas dzimumu; viņš samīs tev galvu, bet tu iekodīsi viņam papēdī” (Rad 3: 15) tiek saukts par protoevaņģēliju. Tas nozīmē pirmais evaņģēlijs. Pirmo reizi tiek pasludināta Labā vēsts par to, ka ļaunums tiks uzveikts, ka tam nav neierobežota vara, kas savu piepildījumu gūs Jēzus personā. Jēzus ir tas, kurš saņem dzīvību tikai no sievietes, bez vīrieša starpniecības un Viņš tad arī satriec ļaunumu ar savu nāvi un augšāmcelšanos.

Marija – pravietojuma piepildījums

Nereti arī pašu Mariju mākslā attēlo kā tādu, kura satriec čūskas galvu ar savu papēdi. Kaut arī tiešā veidā šī rakstu vieta nerunā par Marijas bezvainīgo ieņemšanu, mēs redzam, ka šis pravietojums runā par pilnīgu opozīciju Šātanam. Ja Marija tomēr nebūtu pilnībā brīva no grēka, tad viņa nevarētu būt pilnīgā opozīcijā Sātanam, par ko runā Dieva apsolījums.

Baznīca šajā Dieva apsolījumā saskata Mariju un Jēzu, kuri ir stājušies pretī ļaunumam. Baznīca tic, ka Marija bija īpaši sagatavota šai misijai jau no ieņemšanas brīža. Viņa var pilnībā stāties pretī ļaunumam, jo viņa no ieņemšanas brīža ir pasargāta no iedzimtā grēka sekām. Franciskāņu teologs Duns Skots to savulaik skaidroja šādi: Marijai tāpat kā visiem citiem cilvēkiem ir nepieciešama Jēzus glābšana. Grēku var salīdzināt kā dziļu bedri, no kuras cilvēks, kas tajā iekritis, pats nevar izlīst ārā. Viņam ir nepieciešams kāds, kas no tās izvelk. Tas ir tas, kā Jēzus glābj visus cilvēkus – izvelk no grēka bedres, no kuras paši nevaram izkāpt. Bet izglābt no bedres var arī vēl citā veidā – paraujot kādu sāņus, pirms viņš vai viņa tajā ir iekritusi. Arī tā ir glābšana. Tā Jēzus atpestīja savu māti no grēka – pasargājot to no iekrišanas grēka bedrē.

Mēs varam slavēt Dievu ar šodienas psalma vārdiem par Viņa nesto Pestīšanu un Viņa brīnumdarbiem (Ps 98). Marijas bezvainīgā ieņemšana ir brīnums, par kuru varam slavēt Dievu. Tāpat arī caur viņu pasaulei ir nākusi pestīšana. Mēs varam priecāties un līksmot par to, ka Dievs neatstāj mūs grēka varā, ka Viņš mums vēlas dāvāt savu glābšanu un vēl pie tam iesaistīt pašu cilvēku šajā glābšanas darbā.

Žēlastības pilnā

Marijas Bezvainīgās ieņemšanas svētkos mēs lasām Jēzus iemiesošanās aprakstu. Arī ši saruna starp eņģeli Gabrielu un Mariju apstiprina ticības patiesību, kuru šodien svinam. Eņģelis uzrunā Mariju: “esi sveicināta, žēlastības pilnā”. Tā nav parasta uzruna, ar kuru tajā laikā sveicinājās. Tas ir interesanti, ka eņģelis saka nevis “sveika, Marija”, bet gan “sveika, Žēlastības pilnā”. Enģelis dod Marijai jaunu vārdu. Svētajos Rakstos mēs redzam, ka vārds vai vārda maiņa norāda uz cilvēka identitāti vai viņa misiju. Šajā gadījumā redzam, ka Marijai tiek dots tāds vārds, kāds nav dots nevienma citam – viņa ir saņēmusi īpašu Dieva žēlastību, turpina to saņemt sveiciena brīdī un tā tiek dota, lai viņa varētu izpildīt savu uzdevumu. Arī pati Marija nobīstas no šī sveiciena, jo tas ir kaut kas neraksturīgs Svēto Rakstu tradīcijai un parāda īpašu godu viņai. Arī šajā eņģeļa sveicienā mēs saredzam apstiprinājumu ticības patiesībai, ka Marija jau kopš ieņemšanas brīža ir apveltīta ar īpašu žēlastību.

Evaņģēlijā eņģelis Marijai saka: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstā spēks tevi apēnos”. Vārds “apēnos” Svētajos Rakstos parādās ārkārtīgi reti. Viena no reizēm, kur tas ir lietots, ir Izceļošanas 40: 35, kur Dieva godība apēno Mozus taisīto šķirstu, kur stāvēja manna, 10 bausļu plāksnes un Ārona zizlis. Marija un šis tabernākuls ir tie, kur mājoja Dievs šeit virs zemes īpašā veidā. Redzam, ka šajā fragmentā par Mariju tiek teiktas tādas lietas, kā ne par vienu citu.

Svinot Marijas Bezvainīgās ieņemšanas svētkus mēs varam vispirms pateikties Dievam par Viņa doto pestīšanu. Pateitkties par to, ka Viņš meklē katru no mums, pat ja mēs grēkojam un novēršamies no Viņa. Tāpat mēs varam novērtēt Viņa dāvāto pestīšanu caur Jēzus krustu un augšāmcelšanos un ieklausīties Viņa aicinājumā kļūt par pestīšanas darba līdzstrādniekiem. Jēzus turpina pasaules glābšanas misiju un Viņš turpina iesaistīt tajā cilvēkus. Arī Tevi. Kā un kurus cilvēkus Viņš grib glābt caur tevi? Vai tu nes Jēzu citiem? Arī mēs, īpaši pēc Svētās Mises, esam kā Jēzus tabernakuls. Pieņēmuši Viņu komunijā, mēs nesam Viņu tiem, starp kuriem dzīvojam. Visbeidzot mēs varam mācīties no Marijas sacīt “lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc Tava vārda”. Lūgsim Dievam žēlastību, lai mēs varam  gluži kā Marija apzināties žēlastības, ko esam saņēmuši, apzināties savu misiju un to uzticīgi pildīt savā ikdienā

Priecīgus svētkus!

Pr. Pēteris Skudra