Gavēņa piektajā svētdienā mēs turpinām lasīt Jāņa evanģēliju. Šodien lasām par Lācara piecelšanu no miroņiem. Šajā evaņģēlija fragmentā lasām īsāko pantu visā Bībelē: “Jēzus raudāja.” Pēdējās trīs svētdienas, kurās lasām Jāņa evaņģēliju, mēs sastopamies ar Jēzus apgalvojumiem “es esmu”, kā arī ar Jēzus sastapto ļaužu ticību.

Sarunā pie akas ar samarieti Jēzus saka “Es esmu dzīvais ūdens”, un samariete un daudzi no viņas ciemata sāk ticēt Jēzum. Aklā vīra dziedināšanās aprakstā Jēzus par sevi saka “Es esmu pasaules gaisma”, un arī šajā notikumā lasījām par to, ka aklais vīrs apliecina savu ticību Jēzum.

Šodien Evanģēlijā Jēzus par sevi saka ”Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība”, kā arī lasām Martas ticības apliecinājumu: “Tu esi Kristus, Dieva Dēls.”

Dieva līdzjūtība

Gavēņa laika lasījumi mums rāda, ka Dievam nav vienalga, kas notiek ar cilvēku. Jāņa Evaņģēlijs sākas ar vārdiem, ka Dievs tik ļoti mīlēja pasauli, ka atdeva visdārgāko, kas tam ir, par tās glābšanu – pats savu dēlu. Psalmi Dievu sauc par bāreņu un atraitņu aizstāvi. Jēzus Kalna sprediķī mums atgādina, ka Dievs rūpējas par visu dzīvo radību.

Šīs dienas fragments arī mums rāda to, ka Dievam nav vienalga. Jēzus draugs ir miris, un viņš apraud sava drauga nāvi. Te redzam arī Jēzus cilvēcību. Jēzus personā mēs redzam, ka Dievam nav svešas mūsu sāpes, ciešanas un grūtības. Dievs, pats kļūdams cilvēks, pieredz tās sāpes un ciešanas, kuras pieredzam mēs.

Nereti mēs savās sāpēs un ciešanās varam uzdot jautājumu, kur ir Dievs tajā visā, vai viņam nav vienalga, kas ar mums notiek? Šīs dienas Evanģēlijs mums rāda, ka Dievam nav vienalga. Dievam nav vienalga, ar ko Tu saskaries, kas Tev sāp un rada ciešanas. Viņš ir klātesošs Tavās ciešanās, viņam rūp, kas ar Tevi notiek. Viņš cieš kopā ar Tevi. Gluži kā piektdien dzirdētajā evaņģēlijā, kuru pārdomājām kopā ar pāvestu Francisku – Jēzus ir vienā laivā ar Tevi.

Ļaunuma problēma

Bet kur tad ir Dievs? Ja viņš ir vienā laivā ar mani, kāpēc viņš pieļauj ļaunumu? Ja jau viņš cieš kopā ar mani, kāpēc viņš neizbeidz mūsu abu ciešanas? Kāpēc nevaram dzīvot bez ciešanām? Galu galā, ja jau Jēzus varēja pamodināt Lācaru no miroņiem, kāpēc viņš to nevar izdarīt ar visiem, kas miruši no Covid – 19, un citiem? Vēl vairāk! Ja jau Jēzus sevi sauc par “Es esmu”, kas ir Dieva vārds, ko viņš atklāja Mozum degošajā krūmā un kuru jūdi baidījās izrunāt, ja viņš par sevi saka, ka viņš ir Dzīvība, tad kāpēc mēs pieredzam nāvi?

Ir grūti uz šiem jautājumiem atbildēt. Tāpēc ļaunuma un ciešanu problēma tiek saukta par noslēpumu. Mums to ir grūti saprast. Pāvests Jānis Pāvils II ir veltījis veselu encikliku ciešanu problēmai, kurās viņš ciešanas nosauc par pestījošām.

Man personīgi palīdz sekojošas atziņas. Pirmkārt, mēs neesam vieni savās ciešanās. Dievs ir ar mums! Viņš kļūstot par cilvēku, līdzi cieš visiem mums jau kopš ieņemšanas brīža: risks, ka Tevi audzinās vientuļā māte, piedzimšana absolūtā nabadzībā bez pajumtes, bēgļa gaitas no tirāna, kas tīko pēc Tavas dzīvības, cilvēki, kas Tevi izsmej, visbeidzot šausmīgas ciešanas un nežēlīga nāve. Viņš nebaidās no ciešanām un nepamet mūs tajās.

Otrkārt, ciešanas nav bijis Dieva plāns. Kad lasām radīšanas aprakstu, mēs redzam, ka Dievs visu rada labu, valda pilnīga harmonija. Kad cilvēks sagrēko, tad cieš visa radība un pasaulē ienāk ciešanas. Dievs neizraisa ciešanas un nāvi. Viņš ir Dzīvības Dievs. Ļaunums un nāve nāk no nepaklausības Dievam.

Treškārt, ciešanas nav bezjēdzīgas. Jēzus ar savām ciešanām parāda, ka ļaunumam nepieder galavārds. Dievs ir lielāks par jebkādu ļaunumu, viņš to ierobežo, tas nav bezgalīgs, un Dievs pieļauj ciešanas vienīgi tāpēc, lai no tām gūtu lielāku labumu. Piemēram, pieļaujot pats savas ciešanas, viņš satriec nāvi un nes pestīšanu visai pasaulei. Arī mēs varam piešķirt jēgu savām ciešanām, pievienot tās Kunga ciešanām un pārvērst par lūgšanu.

Ceturtkārt, ciešanas mums atgādina, ka mēs neesam pašpietiekami. Mēs esam ierobežoti un mēs esam saistīti ar citiem, kā arī atkarīgi no Dieva. Mums ir vajadzīgi citi, un mēs esam vajadzīgi citiem. Tā ir ļoti svarīga atziņa, jo cilvēks bieži vien grib iedomāties, ka visu var pats. Piektdien pāvests Francisks meditēja par šo aspektu savā uzrunā pirms svētības “Urbi et Orbi”.  “Mēs neesam pašpietiekami; vieni paši mēs grimstam: mums ir nepieciešams Kungs, līdzīgi kā senajiem ceļotājiem bija nepieciešamas zvaigznes,” sacīja pāvests. Ciešanās mēs varam iedzīvot solidaritāti starp cilvēkiem, iespēju dāvāt un saņemt mīlestību, kā arī piesaukt Dieva palīdzību. Ne par velti saka, ka par Dievu un draugiem atceras tad, kad no viņiem kaut ko vajag. Manuprāt, pāvests Francisks šobrīd ir lielisks piemērs solidaritātei un līdzjūtībai.

Zīme

Lasot šīs dienas Evaņģēlija fragmentu un pārdomājot ciešanu problemātiku, mums var rasties jautājums par to, kāpēc Jēzus Lācaru pieceļ no mirušajiem, bet citus ne. Kāpēc vieniem Dievs ļauj piedzīvot brīnumus, citiem ne.

Uz šo jautājumu arī nav viennozīmīgas atbildes. Tam var būt vairāki aspekti. Viens no tiem ir tas, ka, lai saskatītu brīnumu, ir nepieciešama ticība. Ja mēs esam gatavi uzlūkot savu dzīvi ticības acīm, tad mēs varēsim redzēt neskaitāmus Dieva klātbūtnes un varenības apliecinājumus. Ja mēs gribēsim visu apstrīdēt un noliegt, tad nekādi brīnumi mūs nepārliecinās. Gavēņa sākumā lasījām līdzību par bagātnieku un Lācaru, kas gulēja pie bagātnieka durvīm. Aizsaulē nonākuši, bagātnieks lūdz Ābrahāmu sūtīt Lācaru pie saviem brāļiem, lai viņi noticētu. Ābrahāms atbild, ka šie brāļi neticēs pat tad, ja mirušie augšāmcelsies, jo viņi netic Svētajiem Rakstiem. Arī šodien Lacara augšāmcelšanās beidzas nevis ar to, ka cilvēki apbrīno Dieva darbus, bet gan ar to, ka Jēzus laikabiedri meklē iespēju nogalināt gan Jēzu, gan Lācaru.

Jāņa Evaņģēlijā šie brīnumi tiek saukti par zīmēm. Pavisam ir septiņas šādas zīmes, kuras apraksta Jānis, un Lācara piecelšana no mirušajiem ir pēdējā no tām. Kāpēc šie brīnumi tiek saukti par zīmēm? Kāds ir zīmes mērķis? Piemēram, ja mēs redzam kādu plāksni ceļa malā ar kādu attēlu, tad tas nav vienkārši zīmējums, bet tā ir zīme, kura mums sniedz kādu vēstījumu: to, ka priekšā ir līkumots ceļš vai ka iebraucam pilsētā, vai jāievēro ātruma ierobežojumi. Arī Jēzus brīnumi ir zīmes, kas sniedz kādu konkrētu vēstījumu.

Šīs dienas brīnuma vēstījums ir divējāds. Pirmkārt, tā ir zīme, kas pravieto Jēzus augšāmcelšanos mūžīgai dzīvei (Lācars vēlāk tik un tā nomira), otrkārt, tā ir zīme, ka Dievs ir dzīvības Dievs. Viņš vēlas, lai mēs dzīvotu. Mēs esam ne tikai fiziskas būtnes, bet arī garīgas. Kā mēs rūpējamies par savu fizisko ķermeni, vēl jo vairāk mums ir jārūpējas par mūsu nemirstīgo dvēseli. Jēzus vairākkārt atgādina, ka neko nelīdz labklājība šeit virs zemes, ja mēs pazaudējam savu dvēseli. Tas nenozīmē nicināt savu ķermeni vai nerūpēties par fizisku labklājību, vai atstāt to novārtā, bet gan neaizmirst par abām šīm realitātēm.

Jēzus ar Lācara augšāmcelšanu mums parāda, ka Dievam nekas nav neiespējams. Marta iebilst Jēzum sakot, ka viņš jau ir miris, jo četras dienas jau ir kapā, ir sācis pūt. Antīkajā kultūrā teikt, ka kāds ir miris četras dienas, nozīmēja apgalvot definitīvu nāves iestāšanos, neatgriezenisku satrūdēšanas procesu. Tomēr Jēzus pavēl novelt akmeni un sauc Lācaru ārā. Viņam nāve nav šķērslis.

Augšāmcelšanās

Šīs dienas lasījums mums stāsta par to, ka Dievam nekas nav neiespējams, nekas viņu nevar apturēt, lai mūs mīlētu, pat nāve ne. Lasot šodienas lasījumus, varam domāt par savu dvēseli, par savu garīgo dzīvi. Vai tā nav mirusi vai apslāpēta? Varbūt manas ikdienas rūpes par savu labklājību, ir nomākušas rūpes par manu garīgo veselību. Varbūt man ir kādas atkarības, netikumi, kas mani ir ieslēguši savos valgos un es ilgojos pēc tā, ka mani no tiem atraisa. Grēcinieka atgriešanās un mūžīgās dzīves iemantošana ir brīnums, pēc kura ilgojas Dievs. Varbūt šodien ir laiks lūgt Dievam, lai viņš pamodina manu garīgo dzīvi, lai es paralēli savām ikdienas rūpēm sāku domāt arī par savu garīgo dzīvi. Šodiena ir laiks, kad mēs varam lūgt Dievam žēlastību atbrīvoties no grēkiem, kuri mani šķir no Dieva, no dzīvības avota. Šodien varam lūgt Dieva žēlastību uzmodināt mūsu sirdīs patiesu grēku nožēlu, vismaz vēlmi nožēlot grēkus un ilgas pēc dzīvām, tuvām attiecībām ar Dievu.

Tāpat šodienas lasījumu kontekstā varam atkārtot apustuļa Pāvila vārdus no otrā lasījuma: “Turpretī, ja Kristus ir jūsos, tad miesa ir gan pakļauta nāvei grēka dēļ, tomēr garam attaisnojuma dēļ ir dzīvība. Un, ja Tā Gars, kas Jēzu uzmodināja no miroņiem, mājo jūsos, tad Tas, kurš Kristu piecēla no miroņiem, atdzīvinās arī jūsu mirstīgo miesu, pateicoties savam Garam, kas jūsos mājo.”

Šajā dienā, kad apkārt redzam tik daudz ciešanu, mēs varam pārlasīt pāvesta Franciska vārdus, ko viņš sacīja piektdien “Urbi et Orbi” svētības laikā, ka šis ciešanu laiks ir lieliska iespēja ne tikai apzināties savu ierobežotību un to, ka cilvēks visu nevar kontrolēt, bet arī pamodināt rūpes par citiem. Tieši ciešanās un grūtībās mēs uzzinām, kas ir mūsu īstie draugi. Būsim arī mēs īsti draugi apkārtējai sabiedrībai, kuri, saņēmuši Dieva stiprinājumu lūgšanā, dodas palīgā citiem, veicinot solidaritāti, žēlsirdību un rūpes par nabagiem. Un pāri visam, lai šis laiks mums ir kā žēlastības laiks vairāk tuvoties Dievam un iemīlēt Viņu.

Pr. Pēteris Skudra
Radio Marija Latvija direktors