Dārgie draugi,
Advents straujiem soļiem tuvojas noslēgumam. Svinam pēdējo Adventa svētdienu un pavisam, pavisam drīz varēsim svinēt gaidītos Kristus dzimšanas svētkus. Arī liturģijā izvēlētie lasījumi mums arvien intensīvāk atgādina par Izraēla tautas ilgām pēc Mesijas un notikumiem, kas norisinājās gatavojoties Kristus dzimšanai.
Šodien lasām fragmentu no Samuēla otrās grāmatas, kura mums atklāj karaļa Dāvida cēlo nodomu uzcelt Dievam pienācīgu namu. Abas Samuela grāmatas ir aizraujoša lasāmviela, kurā uzzinam par karaļa Dāvida gaitām: viņa cīņu ar Saulu, iespaidīgiem karagājieniem pret Izraēla ienaidniekiem, mīlas dēkām, grēku nožēlu un varas nostiprināšanu. Pienāk kāds brīdis, kad Dāvids saprot, ka Dievs ir viņu svētījis viņa gaitās, devis mieru no ienaidniekiem, svētījis ar labklājību.
Šī varētu būt literatūra, ar kuru iesākt lasīt Svētos Rakstus un ieviest ieradumu to darīt regulāri. Tāpat šie Svēto Rakstu teksti var kalpot kā pamudinājums mums paraudzīties uz savu dzīvi un visos tās pavērsienos saskatīt Dieva vadību un pateikties par to. Paņem pauzi uz brīdi, lasot šīs pārdomas un pavadi brīdi pateicības lūgšanā par visām Dieva svētībām, kuras Viņš pār tevi izlējis.
Par ko tu pateicies Dievam?
Dodamies tālāk mūsu pārdomās par šīs dienas lasījumiem. Dāvids reflektējot par to kā Dievs viņu ir svētījis, redzot to, ka viņš var dzīvot labklājībā karalim atbilstošā namā, viņš vēlas parādīt gou Dievam uzceļot templi. Tolaik Dievs mājoja tajā pašā teltī, ko jūdi bija izveidojuši tuksnesī izceļojot no Ēģiptes zemes.
Kaut nodoms ir cēls un labs, Dievs tomēr negrib, lai to Dāvids paveic. Te mēs varam mācīties vēl kādu svarīgu lietu – visu saskaņot ar Dievu. Tev var būt vislabākie nodomi, bet tie ir patiesi auglīgi vien tad kad tos svētī Dievs. Atcerēsimies psalmu, kas saka: “velti pūlas namdari, ja Kungs neceļ namu un velti ir nomodā sargi, ja Dievs nesargā pilsētu”. Varam atcerēties Mozu, kurš labu nodomu vadīts cenšas aizstāvēt savus tautiešus, bet cieš fiasko; vēlāk ar Dieva svētību viņš ļoti efektīvi izglābj visu tautu (par šiem notikumiem detalizēti runājam raidījumā Ceļš uz Emmausu).
Kā ir ar tevi? Vai tu, pirms meties realizēt savas idejas, saskaņo tās ar Dievu?
Dievs caur pravieti atklāj Dāvidam, ka Viņš ir tas, kurš ir vadījis Dāvidu, nevis otrādi. Vēl vairāk, Dievs ne tikai liek atskatīties uz paveikto, bet dod unikālu apsolījumu Dāvidam: “Tavs nams un tava valstība būs nesatricināmi uz mūžie un tavs tronis pastāvēs vienmēr”. Un tik tiešām Dāvida karaļnams valda pār jūdu tautu vairāk kā 400 gadu. Šie apsolījumi Dāvidam tiek doti 1000 gadu pirms Kristus. Dāvida pēcnācēji, kaut sašķeļ valsti, valda līdz pat Babilonas trimdai 6. gs pirms Kristus. 400 gadi ir ilgs laiks vienai dinastijai, bet tas nav uz mūžu. Pēdējais jūdu karalis tiek sagūstīts, viņam tiek izdurtas acis un viņš mirst izsūtījumā (par šiem notikumiem vari lasīt 2. Ķēniņu grāmatā).
Kā tad var ticēt Dieva apsolījumiem, ja pēc 400 gadiem tie šķiet pazuduši. Kas ir interesanti, 2. Samuela grāmata tādā versijā, kādu to lasām šodien, tiek pierakstīta pēc Babilonas trimdas. Šīs grāmatas autori un pēdējie redaktori ļoti labi zināja, kas ir noticis ar pēdējo Dāvida dzimtas karali. Kāpēc tad viņi iekļāva šo tekstu, kas liekas absurds?
Te mēs varam redzēt, ka neskatoties uz dzīves līkločiem, saglabājas cerība. Cerība, kas balstīta ticībā, ka Dievs nekad nepieviļ un savus solījumus izpilda vienmēr. Dievs ir uzticīgs saviem apsolījumiem. Viņš pasaules notikumus redz kopskatā no mūžības perspektīvas un Viņš zin, kad ir īstais laiks realizēt dotos solījumus.
Vēl pāris gadsimtus vēlāk jauna meitene Izraēlas ziemeļos, kura ir saderināta ar Dāvida dzimtas pēcnācēju Jāzepu (tātad ir piederīga Dāvida dzimtai) saņem atklāsmi no ēņģeļa. Eņģelis Marijai saka: “Tavs dēls būs liels un tiks saukts par Visaugstā dēlu, un Kungs Dievs Viņam dos Viņa tēva Dāvida troni. Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi un Viņa valstībai nebūs gala”. Apsolījums par mūžīgu Dāvida valsti atgriežas. Jēzus personā Dāvidam dotais pravietojums piepildās.
Jēzus aiz sevis atstāj jaunu valstību, jaunu templi (kura simbols un tēls bija Izraēla valsts un Jeruzalemes templis) – tā ir Baznīca, kuru Viņš dibina uz klints, kuru neuzveiks pat elles spēki un kura pastāvēs mūžīgi. Baznīca ir Dieva tauta, kuras galva ir Kristus, kura ir celta uz stipras klints (apustuļa Pētera un viņa pēctečiem pāvestiem); tā ir templis, kurā mājo Dievs. Kur vien ir ticīgie, tur ir Dievs, kas mājo Viņos pateicoties kristības sakramentam.
Ko šie 4. Adventa svētdienas lasījumi mums atklāj? Tas, kam es aicinu pievērst uzmanību, ir Dieva apsolījumi, kuri izpildās vienmēr, kuri nekad nepieviļ, bet kuri notiek ne pēc mūsu saprašanas. Aicinu tevi šajā pēdējā Adventa svētdienā lūgt Dievam pacietības un uzticības dāvanu. Lai, gaidot Kristus dzimšanas svētkus, mēs būtu uzticīgi Dievam un pacietīg ar Viņa apsolījumu izpildīšanos. Tas apsolījums, uz kuru mums šodien ir jāraugās ir tas, ka Viņš nāks. Mēs nezinām kad, bet zinām, ka Viņš nāks! Tāpēc svinot Jēzus dzimšanas svētkus, sagatavo savu sirdi tā, lai tu būtu gatavs Jēzus otrajai nākšanai kaut vai tagad. Un ja Viņš kavējas nākt, tad esi pacietīgs un uzticīgs, jo Viņš savu solījumu izpildīs.
Svētīgu Adventa noslēgumu vēlot,
Pr. Pēteris Skudra
