Šodien Baznīca noslēdz Lieldienu laiku svinot Svētā Gara nosūtīšanas svētkus. Nereti šo dienu uzskata par Baznīcas dzimšanas dienu, jo uzreiz pēc Svētā Gara saņemšanas mācekļi drosmīgi devās sludināt Dieva Vārdu visām tautām līdz pat pasaules galam. Tāpēc droši vari uzcept kādu torti un sarīkot dzimšanas dienas svinības savā ģimenē.

Šie svētki mums noteikti uzliek pienākumu iedziļināties jautājumā: kas ir Svētais Gars? Uz šo jautājumu nav tik viegli atbildēt. Skaidrot Svēto Garu vienā sprediķī nozīmētu izskaidrot pašu Dievu, un tas, protams, nav iespējams. Ja iedziļinamies savā ticības apliecībā, tad redzam, ka patiesības ar Dievu Tēvu ir saistītas ar visas pasaules radīšanu, ar Jēzus personu tiek saistīti pasaules pestīšanas noslēpumi, savukārt ar vārdiem “es ticu uz Svēto Garu” mēs apceram Baznīcas noslēpumu. Šīs dienas lasījumi arī lielā mērā liek domāt tieši par Baznīcu kā kopienu.

 

Tava ticība – Tava privāta lieta

Kad Mises laikā sakām Es ticu lūgšanu, tad apliecinot ticību Svētajam Garam, mēs sakām, ka ticam arī svēto sadraudzībai. Ar to Baznīca saprot, ka mēs esam viena liela ģimene, kurā esam saistīti ne tikai ar visiem tiem cilvēkiem, kurus redzam ik svētdienu Svētajā Misē sev līdzās, bet gan ik vienu, kurš ir šīs ģimenes loceklis, arī tiem, kuri jau pārkāpuši mūžības slieksni. Tā ir ļoti svarīga atziņa, jo šodien arī kristiešu starpā arvien vairāk izplatās doma, ka mums galvenais ir mūsu personiskās attiecības ar Dievu, bez kāda sociāla rakstura.

Taisnība jau ir. Ticība lielā mērā ir saistīta ar mūsu personisko sfēru. Tomēr tā nav tikai personiska lieta. Pirmkārt jau tāpēc, ka mēs nevaram sākt ticēt vieni paši. Mēs saņemam ticību no citiem. Tā ir Baznīca, kura Svētā Gara iedvesmā turpina Jēzus sludināšanas darbu. Apustulis Pāvils saka, ka ticība nāk no sludināšanas. Tātad ir jābūt kādam, kurš sludina un kurš dzird, līdz ar to tas ietver attiecības starp cilvēkiem. Otrkārt tā ir Baznīca, kas mums dāvā kristības sakramentu, kas kalpo kā ticības dzīves sākums. Mēs nevaram paši sākt ticēt, paši paņemt sakramentu, kas mūs padara par Dieva bērniem. Mums ir vajadzīgi citi cilvēki. Arī šodien lasītajā pirmajā lasījumā no apustuļu darbu grāmatas redzam, ka Svētais Gars tiek dāvāts kopienai: ”mācekļi turējās vienkopus Jeruzalemē”.

 

Baznīca – kopiena

Kristīgā ticība nav reliģija, kurā būtu vieta individuālismam. Ticības saņemšana ir cieši saistīta ar attiecībām un arī ticības uzturēšana ir atkarīga no tā, kādas ir mūsu attiecības ar līdzcilvēkiem. Otrajā lasījumā no Pāvila vēstules korintiešiem lasām, ka Baznīca ir kā vienots organisms, kur katram loceklim ir sava loma un misija.

Nereti, mūsdienu individuālisma ietekmē arī kristieši uzskata, ka galvenais ir būt tuvās attiecības ar Dievu, saņemt Sakramentus Baznīcā un ar to pietiek. Tas rada sāpīgu realitāti, kuru daudzi nevēlas risināt, ka mūsu draudzēs mēs nepazīstam viens otru. Svētais Gars mūs apvieno caur kristības sakramentu vienā ģimenē, bet cik šī ģimenes locekļus es pazīstu? Vai man vispār ir vēlme viņus iepazīt? Draudze mums ļauj piedzīvot Baznīcu miniatūrā. Vai mana draudze ir vieta, kur cilvēks ienākot no malas var sajust, ka viņš ir ienācis ģimenē? Kas raksturo ģimeni? Kas raksturo Dieva ģimeni? Vai mana draudze atbilst šiem kritērijiem? Ko es varu darīt, lai veicinātu kopības un ģimenes apziņu?

Ticība aug tad, kad mēs ar to dalamies un Jēzus pats ir sacījis, ka Viņš ir tur, kur divi vai trīs ir pulcējušies Viņa vārdā. Es personīgi to esmu ļoti spilgti piedzīvojis vairākas reizes. Viena reize ir saistīta lūgšanu grupu Rīgā Purvciemā. Tā ir lūgšanu grupa, kura apvieno dažas Purvciema ģimenes un kura tiekas reizi mēnesī uz kopīgu rožukroņa lūgšanu, Svēto Rakstu lasīšanu un vakariņām. Tā kā es nāku no Purvciema, tad arī mani sāka aicināt lūgties kopā ar šīm ģimenēm. Atceros kādu reizi, kad likās, ka nedēļa ir bijusi tik gara un piespiest sevi piektdienas vakarā aizbraukt pie kādas no ģimenēm, lai lūgtos, šķita nereāli. Jutos pilnīgi izsmelts, noguris un tāds, kuram nav ko dot. Tomēr kaut kā saņēmos un aizbraucu. Apsēžos dīvānā un cīnos, lai neaizmigtu, kamēr sanāk pārējie. Redzu, ka pretī man sēž nama saimnieks, trīs bērnu tēvs, nesen atgriezies no komandējuma, un tāpat “knābā” cīnoties ar nogurumu. Arī viņam nav ko šodien dot pārējiem, es nodomāju. Sanāk visi pārējie. Mēs pēc ieraduma palūdzamies rožukroni. Pēc tam lasām Svētos Rakstus, kādu fragmentu no Ķempenes Toma “Sekošanas Kristum”, padalamies ar to, kas uzrunā no dzirdētā, notiesājam sanestos gardumus, kurus sarūpējušas sievas, un dodamies pa mājām. Mājās braucot es sajutu interesantu pārmaiņu: sirdi piepildījis liels prieks, nogurumu vairs tik ļoti nejūt un skatījums uz dzīvi vairs nešķiet tik drūms. Tajā brīdī es sapratu, ko nozīmē Jēzus vārdi: “kur divi vai trīs ir pulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū”.

Gribi piedzīvot Jēzus klātbūtni? Lūdzies un dalies ar savu ticību ar citiem!

 

Baznīca – misija

Dārgie draugi, Baznīca ir kā vienots organisms. Jo vairāk mēs gribam tuvoties Kristum, jo vairāk mēs tuvojamies viens otram. Mēs esam cieši saistīti viens ar otru un mums katram ir kāda īpaša loma šajā organismā. Tā no vienas puses ir liela privilēģija: mēs esam Dieva bērni, esam piepildīti ar Svēto Garu, kas dod mums iespēju būt vienotiem ar Trīsvienīgo Dievu, varam saņemt visas Dieva žēlastibas, bet tā ir reizē izaicinājums.

Jēzus Evanģēlijā atvadās no mācekļiem un dāvājot Svēto Garu dod divus uzdevumus: piedot un sludināt. Kā Tēvs mani sūtīja, tā es jūs sūtu. Dārgais draugs. Šos vārdus Jēzus saka arī Tev. Šodien Tu esi Baznīca. Šodien Tevi piepilda Svētais Gars un Viņš Tevi sūta turpināt Jēzus misiju! Nepietiek, ka Tu tici tam, ka Jēzus ir augšāmcēlies un dzīvs. Tev ir jākļūst par šīs vēsts misionāru!

Svētais Gars mūs apvieno ģimenē un dod uzdevumu – liecināt par Dieva mīlestību pasaulē. Pasaule šai vēstij ticēs tad, ja Dieva ģimenes locekļi būs vienoti. Ne par velti Jēzus pēdējo vakariņu laikā lūdzās par mani un Tevi, lai viņi visi būtu viens. No tā ir atkarīga Kristus atstātās vēsts ticamība pasaules acis. Protams, ka katrā ģimenē ir strīdi un konflikti, bet tāpēc Jēzus mums dod Svēto Garu, lai mēs mācītos piedot viens otram.

Dārgais draugs, Svētā Gara nosūtīšanas svētkos lūdz Svēto Garu, lai Viņš tevi no jauna piepilda ar savu spēku. Lūdz Svētajam Garam žēlastību paraudzīties uz Baznīcu kā ģimeni, kur tev ir īpaša vieta un loma. Realizē to! Iesaisties šajā ģimenē. Esi aktīvs tās loceklis! Un esi misionārs!

Priecīgus svētkus!

Pr. Pēteris Skudra