Lieldienu laika trešā svētdiena mums piedāvā pārdomām vienu no vispopulārākajiem Bībeles stāstiem – ceļu uz Emmausu. Tas mums liek atgriezties atpakaļ Lieldienu rītā, kad Jēzus nupat ir augšāmcēlies, sievietes kapu ir atradušas tukšu, pirmie mācekļi šo informāciju ir pārbaudījuši, bet divi mācekļi dodas prom no Jeruzalemes.

Skumjas un vilšanās

Mēs zinām, ka viens no mācekļiem ir Kleofass, bet otrs paliek anonīms. Bībeles pētnieki ir lauzījuši galvu, kas varētu būt otrs: Marija, Kleofasa sieva, kāds no apustuļiem, vai varbūt pats Lūkass? Anonīmā mācekļa vietā mēs varam ielikt paši seviun paraudzīties kā šī rakstu vieta, šie notikumi runā uz mani.

Mēs lasām, ka abi ceļotāji ir skumju nomākti. Kaut arī viņi ir dzirdējuši vēsti par to, ka Jēzus kapā nav un Viņš ir augšāmcēlies, tomēr viņi netic un paliek savās skumjās, jo Jēzus nav bijis tāds Mesija, kādu viņi gaidīja. Viņi neatpazīst Jēzu, kad viņš viņiem pievienojas ceļā. Svētais Akvīnas Toms ir teicis, ka viņu skumjas ir aizklājušas viņu sirds acis, kuras nespēj redzēt.

Varam padomāt par tām situācijām, kurās esam piedzīvojuši vilšanos, skumjas, to, ka situācija galīgi nav izvērtusies tā, kā mēs gaidījām. Varbūt šī brīža pandēmija tev ir radījusi bēdas, tu esi zaudējis darbu, varbūt kādu tuvinieku, vai arī tu esi noraizējies, jo neziņa par nākotnes attīstību liek zaudēt drosmi. Varbūt arī tu liki cerības uz kaut ko, līdzīgi kā Emausas mācekļi, un tas viss ir izgaisis vējā. Kādu brīdi vari pavadīt pārdomājot, kas Tev ir licis vilties, vai piepilda sirdi ar skumjām.

Nepareizais virziens

Evaņģēlists Lūkass apraksta, ka abi mācekļi skumju pilni dodas prom no Jeruzalemes. Svētajos Rakstos Jeruzaleme ir Dieva klātbūtnes simbols, tā ir pilsēta, kur mājo Dievs savā templī. Ja tu gribi tuvoties Dievam, tu dodies uz Jeruzalemi. Šeit mēs redzam pretēju darbību. Abi mācekļi pamet Dieva pilsētu, dodas prom.

Bīskaps Barons salīdzina šo ainu ar grēkā krišanas ainu Radīšanas grāmatā. Pirmie cilvēki sagrēkojuši, bēg no Dieva, slēpjas no viņa. Arī mēs esam grēcinieki un bieži novēršamies no Dieva, ejam prom no Viņa. Nereti gadās tā, ka skumju nomākti, nespējam saskatīt Viņu savā dzīvē un tāpēc meklējam mierinājumu un iepriecinājumu citās lietās.

Vari atkal kādu brīdi apstāties lai padomātu, kas ir tavs ceļš uz Emmausu, pa kuru dodies prom no Dieva, kad piedzīvo vilšanos, vai vēlies remdēt savas skumjas. Kādam no mums tas būs darbs, kurā mēs cenšamies aizmirsties, kāds krīt grūdsirdībā, cits mēģina rast mieru un drošību naudā un īpašumos, citam mierinājuma meklējumi ved pie citiem cilvēkiem, viņu uzslavām, maiguma, cits krīt atkarībās, padodoties alkoholam, azartspēlēm, seksam, pārmērīgai ēšanai, spēlēm, mūzikai, filmām, cits pievēršas rigoristiskai disciplīnai vai reliģiskam fanātismam. Kas ir tavs ceļš prom no Dieva?

Dievs ir Emanuels

Kaut cilvēki grēko novērsdamies no Dieva, kaut meklē mierinājumu savām bēdām citur, ne pie Dieva, tomer Dievs nevienu nepamet. Ziemassvētkos, svinot Jēzus dzimšanu, mēs lasām lasījumus, kas saka, ka no Marijas dzims bērns, kuru sauks: “Emanuels”. Vārds Emanuels nozīmē: Dievs ir ar mums. Dievs nekad nepamet cilvēku un iet viņam līdzās. Vienmēr.

Kad pirmie cilvēki sagrēko, Dievs staigā pa dārzu un meklē cilvēku: “Ādam, kur tu esi?”. Kad abi mācekļi pamet Jeruzalemi, Jēzus viņiem pievienojas un iet līdzās. Kādu mierinājumu mums var dot apziņa, ka Dievs mūs nekad nepamet! Pat ja mēs no viņa novēršamies, Viņš turpina mūs meklēt, mums iet līdzi.

Pastorālā attieksme pret grēcinieku

Jēzus abiem mācekļiem jautā, par ko viņi runā. Viņš izrāda interesi, viņš klausās. Pēdējā laikā Baznīca šajā Jēzus žestā redz Jēzus piedāvātu modeli pastorālajam darbam un evaņģelizācijai. Arī šodien mēs dzirdam kristiešus sakām, ka daudzi cilvēki pamet Baznīcu, ka netur svētas kristīgās vērtības. Tā tik tiešām ir. Pētījumi liecina, ka vien 5 – 10% no visiem kristītajiem regulāri apmeklē dievkalpojumus. Šie cilvēki ir kā abi mācekļi ceļā uz Emmausu. Ko darīt?

Pēc bīskapu sinodes Romā 2018. gadā, kurā Latviju pārstāvēja arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, bīskapi iesniedza pāvestam gala dokumentu, kurā norādīja, ka šodien atbilstošākā pastorālā attieksme atrodas šodien lasītajā evaņģēlija fragmentā. Ko tad Jēzus dara? Viņš nepaliek kaut kur uz Jeruzalemes sliekšņa un nesauc abus projām gājējus tā pa gabalu: hei! Nāciet atpakaļ! Jēzus iet līdzi. Jēzus uzdod jautājumus, klusē un klausās, kas abus mācekļus ir apbēdinājis, kas ir tas, ko viņi gaidīja, kas viņiem ir licis piedzīvot vilšanos.

Pāvests Francisks dokumentā Christus vivit (Kristus dzīvo) raksta, ka šī klausīšanās ir norāda uz vērību pret personu. Klausoties es otram ļauju saprast, ka viņš ir vērtīgs, ka viņam pieder mans laiks un viņš tiek uzklausīts, pat ja viņa uzskati nesaskan ar manējiem (sal CV 292). Tas atsauc atmiņā citu pāvesta Franciska dokumentu Evangelii gaudium (Evaņģēlija prieks), kurā viņš norāda, ka vēlas redzēt Baznīcu, kas iet uz ielas, iet pie grēcinieka, nevis ieslēdzas savās telpās un nosodoši noraugās uz tiem, kam nepieciešams Baznīcas atbalsts.

Jēzus iet tev līdzās. Viņam interesē, kas tev rūp, kas tevi satrauc, par ko tu dusmojies, vai esi neapmierināts. Nebaidies runāt ar Jēzu par to visu. Pat ja tu esi no viņa novērsies, nebaidies, Viņš tevi nav atstājis! Pateicies Dievam par Viņa uzticību, bet, lūdzu, ļauj arī citiem to piedzīvot! Esi arī tu gatavs līdzīgi kā Jēzus iet līdzās otram, uzklausīt viņu, izprast, kas viņam ir licis vilties un pamest Dievu.

Svētie Raksti atklāj Kristu

Jēzus pacietīgi uzklausa mācekļus. Pārsteidzoši, ka mācekļi izstāsta visus faktus par Jēzu pareizi: viņš bija izcils skolotājs, Viņu nogalināja, citi runā, ka Viņš ir augšāmcēlies. Tomēr viņos joprojām ir neticība, skumjas un zaudējuma sajūta. Arī šodien es, būdams kristietis, varu zināt faktus ar Kristu, bet nepazīt Viņu. Līdzīgi kā mācekļi, kuri zin faktus par Jēzu, bet nepazīst Viņu, kad Viņš vieņiem piebiedrojas. Viņi arī nesaprot Jēzus dzīves notikumu pavērsienus, kaut arī pazīst Svētos Rakstus.

Kad mācekļi ir visu izstāstījuši, Jēzus viņiem sāk skaidrot Rakstus. Viņš pat iesāk ar tādu kā pārmetumu: “Ak jūs nerašas! Cik kūtras ir jūsu sirdis, lai ticētu visam, ko pravieši ir sludinājuši.” Ko tad Jēzus viņiem pārmet? To, ka zinādami, ka Mesijam – Kristum (abi vārdi apzīmē glābēju) ir jānāk, viņi ir uztvēruši tikai daļu no vēstījuma. Viņi bija pieņēmuši Rakstus, kas runā par Kristus nākšanu, kas sniegs pestīšanu, bet nav iedziļinājušies visā, ko saka Svētie Raksti.

Jēzus pats par sevi ir sacījis, ka Viņš ir nācis piepildīt Rakstus. Viņš abiem mācekļiem pa ceļam skaidro visus rakstus, nevis tikai dažas vietas, kas runā par Viņu un Viņa izpratni par Mesiju, bet visus Rakstus kopumā. Lasot visus rakstus kopumā, mēs saprotam, ka, jā, Dievs ir nācis dāvāt pestīšanu, bet tā nāk caur ciešānām, kurās Glābējs atdod pats sevi par tiem, kurus glābj.

Tas mums ir atgādinājums, ka visi Svētie Raksti runā par Jēzu. Mums, kas vēlamies pazī Kristu, vai uzskatām sevi par Viņa sekotājiem, ir svarīgi lasīt Svētos Rakstus. Ne tikai dažas vietas no Svētajiem Rakstiem, bet visus kopumā. Vai tev ir Bībele mājās? Cik bieži tu to atver? Pamēģini izdarīt apņemšanos katru dienu izlasīt pa vienai nodaļai un tā lasīt secīgi uz priekšu dienu no dienas. Varbūt ir laiks atrast Bībeles aplikāciju savā viedtālrunī, kas sūta atgādinājumus un piedāvā lasīšanas programmas.

Šodien liturģijā piedāvātajos lasījumos mēs redzam, ka arī apustuļu sludināšana bija balstīta Svētajos Rakstos. Apustuļu darbos, kurus lasām pirmajā lasījumā, redzam apustuļa Pētera sludināšanu, kas ir balstīta Svētajos Rakstos. Kristietim ir tik svarīgi pazīt Rakstus, lai pazītu Jēzu tādu, kāds Viņš ir. Arī šodien, līdzīgi kā toreiz, ir cilvēki, kas izceļ vienu vai otru Dieva aspektu, bet mums jāmācās pazīt Viņu visu kopumā.

Tātad Jēzus nāk pie mums, Viņš ir gatavs mūs uzklausīt, Viņam interesē, kas ar mums notiek, Viņam nav vienalga. Iepazīt Viņu mēs varam caur Svētajiem Rakstiem, kurus lasām ikdienā, lasām kā vienu veselu, ne atsevišķas lietas, kas mums patīk. Bet arī mēs esam aicināti palīdzēt piedzīvot citiem Dieva rūpes, ka Dievs viņus uzklausa un skaidro Rakstus. Tātad Baznīca, kas klausās cilvēkos un meklē atbildes Svētajos Rakstos, kas aizdedzina sirdis.

Viesmīlībā sastopam Kristu

Kad ceļš ir galā, noslēdzas arī saruna. Jēzus izliekas, ka vēlas iet tālāk bet reizē varam nojaust, ka Viņš gaida, ka tiks uzaicināts. Kaut mācekļu sirdis deg, dzirdot Jēzus Svēto Rakstu skaidrošanu, viņi tomēr Jēzu vēl nepazīst. Tas notiek tad, kad viņi ieaicina Jēzu kā svešinieku savā mājā.

Svētais pāvests Gregors Lielais ir sacījis kādā no saviem sprediķiem, ka abus ceļotājus neapgaismo dievišķo priekšrakstu dzirdēšana, bet gan tas, ka viņi liek lietā dzirdēto. “Tāpēc tas, kurš vēlas pilnībā saprast, ko ir dzirdējis, lai steidzas izpildīt, ko ir mācījies” saka svētais. Tas liek mums atcerēties Jēzus vārdus, ka Viņu varam sastapt nabagajos, ieslozītajos, atstumtajos, pamestajos, slimajos utt. Pāvests Francisks dokumentā Christus Vivit, uzrunājot jauniešus norāda, ka Viņi var dzirdēt Jēzus gudrību, padziļināt savu ticību un atpazīt savu aicinājumu, kalpojot nabagiem, jo viņos mīt īpaša gudrība, kas ļauj pamanīt lietas, kuras mēs citādi nevarētu ieraudzīt (CV 170 – 171).

Nepietiek, ka mēs esam Dieva Vārda klausītāji. Mums jāmācās to likt lietā ikdienā. Mūsu personīgajām attiecībām ar Dievu ir jāizpaužas caur personīgām attiecībām ar citiem un pasauli sev apkārt. Šodien pandēmijas laikā daži “ticības sargi” norāda, cik Baznīca ir nepilnīga bez sakramentiem, ka aizliegums piedalīties Misē ir ticīgo tiesību pārkāpums. Tomēr šī situācija mums ļauj padomāt, vai sakramentu praktizēšana mums ir bijusi personiska sastapšanās ar Kristu. Kā mēs esam lasījuši Dieva Vārdu līdz šim? Un kā mēs esam praktiski atbildējuši Dieva Vārdam? Cik Baznīcai, tajā skaitā arī man, ir jārūpējas par Sakramentu svinēšanu un Dieva Vārda skaidrošanu, tikpat tai ir jārūpējas par nabagajiem, atstātajiem, svešiniekiem, vientuļajiem, ieslodzītajiem, slimajiem.

Maizes laušana

Saruna ar Jēzu mācekļiem noslēdzas viņu mājās, kur viņi ar Jēzu dalās ar savu maizi. Jēzu paņem maizi, to lauž un dod viņiem. Tajā pat brīdī Viņš pazūd no viņu skatieniem, bet viņi tūdaļ Jēzu pazīst. Svēto Rakstu skaidrotāji nav vienisprātis vai šī maizes laušana ir vienkārši viesmīlīgs žests, kurā mācekļi pazīst Kungu, vai arī tā ir Euharistija ko viņi svin līdzīgi kā viņi to darīja pēdējās vakariņās.

Mēs šeit varam atkal redzēt atsauci uz Radīšanas stāstu. Cilvēks, kas sagrēkoja un novērsās no Dieva, ēda slikti, ēda to, ko nav ļauts. Šeit mācekļus, kas iet prom no Jeruzalemes, kuri iet prom no Dieva, baro pats Jēzus. Jēzus pabaroti viņi tūdaļ steidzas atpakaļ pie pārējās kopienas, kuru ir atstājuši.

Šodien mūs grēciniekus Dievs turpina barot. Viņš mums dāvā pats Sevi, lai mēs varētu pazīt Viņu, lai varētu būt vienoti ar Viņu un savā starpā, lai varam pretoties ļaunumam. Jau no pašiem pirmsākumiem Svētā Mise sastāvēja no Svēto Rakstu lasīšanas, to apceres un maizes laušanas, un tā vienmēr bija saistīta ar kopienu un rūpēm vienam par otru. Apustuļu darbos mēs lasām, ka neviens kristiešu kopienā necieta badu.

Interesanti, ka abi mācekļi, pametot Jēruzalemi, Dieva pilsētu, pameta arī kopienu. Tad, kad viņi atpazīst Jēzu, viņi tūdaļ steidzas atpakaļ pie savas kopienas un dalās ar savu pieredzi sastopot Kristu. Bez kopienas nav iespējams pilnvērtīgi augt savā ticībā. Tāpēc ejot ticības ceļu, mums ir svarīgi būt personīgās attiecībās ar mūsu draudzes locekļiem, ar kuriem kopā varam lūgties, dalīties ticības pieredzē, saņemt un dāvāt garīgu un praktisku atbalstu.

Tas viss liek mums šodien domāt par mūsu ticības dzīvi. Kas mums liek novērsties no Dieva? Dievs nekad mūs nepamet. Viņš ir mums līdzās, pat ja bēgam no Viņa. Viņam interesē mūsu situācija. Vai mēs meklējam iespeju sastapties ar Jēzu un iepazīt Viņu lasot Svētos Rakstus? Kā es piedalos Svētajā Misē? Vai izmantoju to kā iespēju sastapt Kristu? Visbeidzot, vai mana lūgšanu dzīve, mana sakramentālā dzīve un attiecības ar Kristu ved mani pie kopienas, pie nabagiem un atstumtajiem? Vai esmu gatavs sastapt Kristu svešiniekā, kuru ieaicinu savā dzīvē? Kāds misionārs es esmu? Vai esmu gatavs dāvāt citiem Dieva klātbūtnes pieredzi, tos uzklausot, kalpojot viņu vajadzībām un skaidrojot Rakstus?

Sakramenti, kopiena, Svētie Raksti, svešinieki, misija: tas viss man ļauj sastapt Kristu. Šīs lietas nevar nodalīt vienu no otras, izcelt kādu par svarīgāku un otru par otršķirīgu. Tām visām ir jābūt vienā komplektā, lai mūsu sastapšanas ar Kristu būtu patiesi autentiska.

Lai Dievs mums dāvā Svētā Gara gudrību mācīties sastapt Kristu un nest Viņu tālāk citiem.

Pr. Pēteris Skudra

Radio Marija Latvija direktors