Dārgais draugs, šodien Baznīca mums piedāvā pārdomām lasījumus, kuri runā par autoritāti. Pirmajā lasījumā pravietis Isajs asi nosoda pils pārvaldnieku Sebnu, ka viņš nepareizi izmanto savu autoritāti un tā tiks nodota citam – Eljakimam. Otrajā lasījumā apustulis Pāvils mums atgādina, ka Dievam pieder visa vara debesīs un virs zemes un Viņam nav nepieciešami padomdevēji vai palīgi, jo Viņš savā gudrībā un bagātībā pārsniedz visu! Visbeidzot, Evanģēlijā mēs lasām par varu, kuru Jēzus dāvā Sīmanim, mainot viņa vārdu uz Klints (Petra grieķiski un Kefa aramiešu valodā).

 

Kā es izmantoju savu autoritāti

Pirmajā lasījumā pravieša Isaja nosodījums Sebnam var likties nesaprotams, ja lasām to ārpus konteksta.

Pirmkārt, kas ir pils pārvaldnieks? Jūdu kultūrā tas ir otrais cilvēks aiz karaļa. Viņam ir uzticētas karalikās pilsētas vārtu atslēga, kas viņa deva lielu varu un autoritāti. Kaut kas līdzīgs premjerministram mūsu kultūrā.

Palasot Isaja grāmatas 22. nodaļas sākumu, varam atrast pārmetuma iemeslu – Sebna ir parūpējies par savu kapa vieta, izcērtot to klintī kalnos. No Jēzus ciešanu apraksta un citām vietām Svētajos Rakstos, varam secināt, ka tā ir jūdiem raksturīga tradīcija apglabāt mirušos alās. Bet Sebnas vēlme savu kapa vieta izcirst kalnos nozīmē, ka viņš ne tikai vēlas parūpēties par savu mājokli pēc nāves, lai tas nav jādara bērniem, bet gan uzcelt sev pieminekli, uzlikt to kalnā, lai visi to pamana. Tas noteikti prasīja daudz līdzekļu, darba spēka un laika. Tātad, tā vietā, lai izmantotu savu varu, autoritāti un ietekmi par labu tautai, šis vīrs ir aizņemts ar rūpēm par savu piemiņu, savu pieminekli.

Šis piemērs var mums likt padomāt par to, kā katrs no mums izmanto savu autoritāti. Kādam tā ir lielāka, kādam mazāka, bet katram no mums ir kāda vara, autoritāte pār citiem. Vai mēs to izmantojam, lai kalpotu citiem, vai arī lai barotu savu egoismu un gādātu par savām interesēm?

Kāds varētu teikt, ka viņam nav nekādas varas un viņš tikai izpilda citu uzdevumus, tomēr, ja mēs katrs paraudzīsimies uzmanīgi uz savu dzīvi, mēs redzēsim, ka katram no mums Dievs ir devis kādu atbildību par citiem. Kā mēs to izmantojam?

 

Kristieša autoritāte

Svarīga atziņa, ko mēs esam aicināti paturēt prātā, ir tā, ka Dievs visu, ko mums dāvā, dod mums, lai mēs ar to kalpotu citiem. Ja Dievs dod man varu un autoritāti, tad viņš man to dod, lai es ar to kalpotu citiem. Uzskatāms piemērs var būt aicinājums būt par vecākiem. Dievs dod vecākiem autoritāti pār bērniem, lai tiem iemācītu spēju pašiem kļūt pastāvīgiem un pieņemt lēmumus, saskaņā ar savu sirdsapziņu. Reizēm tas no vecākiem prasa daudz pacietības un pašaizliedzības.

Tāpat arī ticība mums netiek dota tikai mums pašiem vien. Kristieši nevar pieņemt par pašsaprotamu faktu, ka viņi ir kristīti. Vienalga vai apzinātā vecumā, vai agrā bērnībā uzreiz pēc dzimšanas, kristība ir liela žēlastība, kura mums tiek dota. Tā ir dāvana un reizē arī atbildība. Mēs neesam kristīti, lai priecātos par savu Dieva bērnu statusu. Mēs esam kristīti, lai būtu par Kristus gaismu pasaulei! Mūsu kristība un jo īpaši iestiprināšana, ir saistīta ar Baznīcas misiju. Misiju sludināt Dieva Labo vēsti visai pasaulei.

Otra lieta, ko vari pārdomāt (pirmā bija par to, kā tu rīkojies ar sev doto varu un atbilību) ir, kā Tu dzīvo savu kristieša aicinājumu? Vai Tava ticība ir tikai tava personīga lieta, vai arī tu ar to dalies ar citiem? Mēs varam domāt kāda gan mums ierindas kristiešiem var būt autoritāte?! Atcerēsimies, ka kristības sakramentā esam savienoti ar Kristu vienā, līdz ar to mēs kļūstam līdzdalīgi Kristus misijā un Kristus autoritātē. Tas nozīmē, ka mēs Kristus vārdā esam aicināti lūgties par pasauli, tai pasludināt labo vēsti un cīnīties ar ļaunumu, lai glābtu dvēseles mūžīgai dzīvei.

 

Pētera autoritāte

Visbeidzot, šodien varam pārdomāt evaņģēlijā aprakstīto notikumu, kur Jēzus dāvā īpašu autoritāti Sīmanim, Jonas dēlam, kuram dod jaunu vārdu – Pēteris. Mums šī vārdu maiņa var neko daudz neizteikt. Aramiešu valodā Kēfa un grieķu vārds Petra, no kura tad arī latviski esam ieguvuši vārdu Pēteris, nozīmē klints. Tātad Jēzus saka Sīmanim: Sīmani Jonas dēls, Tu esi Klints un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu. Bībeles skaidrotāji norāda, ka tā nav tikai simboliska valoda, bet gan Jēzus skaidra norāde uz Pētera misiju – būt par ticības balstu visai pārējai Baznīcai. To apstiprina arī Jēzus lūgšana pēdējo vakariņu laikā par Pēteri, lai viņš stiprinātu brāļu ticību.

Kāds varētu teikt, ka Jēzus ir Klints. Viņš ir jaunā Tempļa stūrakmens, par ko runā Svētie Raksti. Jēzus ir visa pamatā. Jā, tā tik tiešām ir. Tomēr Jēzus, izvēlās iecelt sev vietnieku un dot citiem autoritāti turpināt viņa misiju. Katoliskās Baznīcas katehisms saka: “Kristus, “dzīvā Klints”, nodrošina savai Baznīcai, kas celta uz Pētera, uzvaru pār nāves varu. Savas ticības, ko viņš apliecināja, dēļ Pēteris paliks nesatricināmā Baznīcas klints. Viņa misija būs glabāt šo ticību neskartu un stiprināt tajā savus brāļus.”

Visa Baznīca balstās uz ticības apliecinājuma, kuru šodien lasījām: Jēzus ir Mesija, Viņš ir Dieva Dēls. Katrs no mums var uzdot šo jautājumu sev: kas man ir Jēzus? Vai es ticu, ka Viņš ir Dieva Dēls? Pēteris ir pirmais, kas pauž šo ticību. Un viņam tad arī Jēzus dod autoritāti būt par savu vietnieku virs zemes. Gluži kā Isaja 22. nodaļā Eljakims kļūst par otro personu aiz karaļa un kļūst par pilsētas vārtu atslēgu turētāju, tā arī Jēzus dāvā Debesu Valstības atslēgas.

Rabīniskajā tradīcijā vara sasiet un atraisīt var nozīmēt gan mācīšanas autoritāti, gan juridisku autoritāti uzņemt vai izslēgt no kopienas, kā arī Bibliskajā tradīcijā varam redzēt, ka atraisīšana var nozīmēt arī grēku piedošanu (piem. Atkl 1:5). Apustuļu darbos varam lasīt, ka Pēteris arī praktizē visus šos Jēzus dāvātās autoritātes aspektus: viņš ir pirmais, kurš sludina, viņš uzņem pirmos pagānos Baznīcā, izslēdz no kopienas herētiķus, utt.

Šodien apustuļa Pētera misiju būt par Baznīcas balstu un Kristus vietnieku šeit virs zemes turpina pāvests Francisks. Mums katoļiem tas ir ļoti svarīgi, jo, ja mēs ticam, ka Jēzus ir Dieva Dēls, tad mēs arī ticam, ka Jēzus Baznīca balstās uz Klints, uz Pētera, kura pēcteči pāvesti turpina šo uzdevumu.

Katoliskās Baznīcas katehismā lasām: Pāvests, Romas bīskaps un Pētera pēctecis, ir “pastāvīgs un redzams vienības princips un pamats, kas savstarpēji vieno gan bīskapus, gan ticīgos”. “Patiešām, Romas pāvestam kā Kristus vietniekam un visas Baznīcas virsganam pār Baznīcu ir pilnīga, augstākā un universālā vara, ko viņš vienmēr ir tiesīgs brīvi pielietot.” Tāpēc aicinu šodien pateikties Dievam par to, ka Viņš turpina rūpēties par mums caur mūsu līderiem, par to, ka mums ir pāvests Francisks, kurš turpina apustuļa Pētera misiju, ka Baznīca var būt vienota ap Klinti, uz kuras Jēzus turpina celt savu Baznīcu. Tāpēc sekosim līdzi pāvestam un tam, kas notiek Baznīcā, lai būtu vienoti, un pāri visam lūgsimies par pāvestu Francisku, par visiem kuriem ir vara un autoritāte pār mums, lai viņi to izmanto saskaņā ar Dieva doto aicinājumu kalpojot visiem mums.

Pr. Pēteris Skudra