Nupat esam uzsākuši gavēņa laiku, kura sākumā mums Baznīca piedāvā pārdomāt Jēzus kārdināšanu tuksnesī. Trīs gadu liturģiskajā ciklā Baznīca šajā svētdienā lasa Jēzus kārdināšanas aprakstu no Mateja, Marka un Lūkas Evaņģēlija. Šogad, A gadā, Baznīca pievēršas Mateja piedāvātajam aprakstam.
Katoliskās Baznīcas katehisms norāda, kāda ir šī kārdinājuma jēga pestīšanas kontekstā: “Jēzus ir Jaunais Ādams, kurš palicis uzticīgs tur, kur pirmais kritis kārdināšanā. Jēzus pilnīgi izpilda Izraēļa aicinājumu: pretstatā tiem, kas reiz izaicināja Dievu četrdesmit gadu garumā tuksnesī, Kristus sevi atklāj kā uzticīgo Dieva Kalpu, kurš ir pilnīgi paklausīgs dievišķajai gribai. Šādi Jēzus ir uzvarējis velnu: Viņš ir sasaistījis spēcīgo cilvēku, lai atņemtu tam viņa laupījumu. Jēzus uzvara pār kārdinātāju tuksnesī jau iepriekš liecina par Viņa uzvaru ciešanās uz krusta, kas būs Viņa kā Dēla mīlestības pilnās paklausības Tēvam augstākā izpausme. Jēzus kārdināšana pauž to, kādā veidā Dieva Dēls ir Mesija, pretstatā tam, ko Viņam piedāvā sātans un ko cilvēki pēc sava ieskata vēlas Viņam piedēvēt. Lūk, kāpēc Kristus ir uzvarējis kārdinātāju mūsu labad : “Jo mūsu Augstais priesteris nav tāds, kas nespēj just līdzi mūsu vājībām, bet ir tāpat pārbaudīts visā, atskaitot grēku.” (Ebr 4, 15) Ievērodama četrdesmit dienu ilgo Lielo gavēni, Baznīca katru gadu pievienojas Jēzus noslēpumam tuksnesī.” (KBK 539 – 540)
Kārdināšanas nozīme plašākā kontekstā
Interesanta ir norāde, ko uzsver visi trīs šī notikuma apraksti – Jēzu pēc kristības Jordānā tuksnesī ieved Svētais Gars. Pirms Jēzus publiskās darbības Svētais Gars ved Viņu tuksnesī, kur pēc 40 dienu gavēņa un lūgšanas viņš piedzīvo kārdinājumus, ar kuriem sastapsies arī vēlāk savā publiskajā kalpojumā.
Vēlāk Evaņģēlijos mēs lasām kā šie kārdinājumi atkārtojas: Pēteris mudina Jēzu atteikties no krusta (Mt 16:22), Jēzus radinieki viņu uzskatīja par jukušu (Mk 3: 21), bet vēlāk mēģina viņu virzīt kā politisku līderi (Jņ 7: 3-4), tad, kad mācekli Jēzum norāda, ka visi Viņu grib redzēt, Jēzus neļaujas kārdinājumam baudīt cilvēku apbrīnu, bet dodas arī pie citiem, kam nepieciešams dzirdēt labo vēsti (Mk 1: 37-38), Jānis Kristītājs vēlējās redzēt Jēzu kā stingru tiesnesi (Lk 3:9, Mt 3: 7-12), bet Jēzus paliek uzticīgs savai misijai nenolauzt aizlauztu niedri (Mt 11: 4-6, Is 61:1), cilvēki pec maizes pavairošanas grib iecelt Jēzu par karali, bet Jēzus dodas kalnos lūgties (Jņ 5:15), līdz, visbeidzot, pēdējās stundās Jēzu izaicina rādīt savu militāro spēku, kuru Jēzus noraida (Lk 22:53, Mt 26:52).
Šie kārdinājumi mēģina Jēzu novirzīt no Dieva Valstības pasludināšanas patiesā veidā, mēģinot to pielāgot, lai tā būtu atbilstoša pēc grēka sabojātās pasaules standartiem. Sātans kārdina Jēzu ar maizes pavairošanu sava izsalkuma remdēšanai, bet vēlāk Jēzus pavairos maizi, lai pabarotu citus (Mt 14:13 – 21, 15: 32 – 38). Sātans rāda Jēzum visas pasaules valstis un neiedomājamu varu, bet Jēzus varu pār debesīm un zemi saņem no Tēva pēc augšāmcelšanās (Mt 28:18). Šajos kārdinājumos mēs varam redzēt gan Jēzus pārbaudīšanu un sagatavošanu viņa misijai, gan arī jautājumu par Viņa identitāti.
Identitāte un misija
Jēzus Dieva dēla identitāte atklājas nevis pakļaujoties Sātana izaicinājumiem (“Ja tu esi Dieva Dēls, tad pierādi ar to un to…”), bet gan atsakoties sakropļot savu misiju un mērķus, citējot Dieva vārdu no Atkārtotā likuma grāmatas. Viņa spēks parādās, neļaujoties šiem kārdinājumiem apliecināt savu spēku, bet gan saglabājot kalpa stāju un paliekot uzticīgam Tēva gribai.
Jēzus, izturot kārdinājumus tuksnesī, tiek sagatavots savai misijai. Viņš mums arī atklāj, kas ir patiesa prieka avots – tas nav tikai savu fizisko vajadzību apmierināšanā un iegūstot arvien vairāk to, ko sirds kāro, bet gan pilnībā identificējoties ar Dieva plānu mūsu dzīvei. Kārdinājumu laikā Jēzus atbild, ka viņa barība ir pildīt Tēva gribu, kas viņu sūtījis. Vēlāk savās uzrunās Jēzus to ietērps citādos vārdos: “Ko tas dod cilvēkam, ka viņš iegūs visu pasauli, bet pazaudēs savu dvēseli?” Gavēņa laiks ir mūsu iespēja paturēt prātā to, ka nekādas bagātības un baudas mums nevar atsvērt patiesas, personiskas attiecības ar Dievu, kurš mūs ir radījis.
Liela privilēģija un liela atbildība
Jēzus kārdināšana tuksnesī un komentāru lasīšana par šo notikumu man saistās ar kādu epizodi filmas Spiderman pirmajā daļā. Nesen kāds draugs man šo filmu atgādināja, norādot, kādu upuri nes galvenais varonis, glābjot cilvēkus un neizmantojot savas spējas, lai gūtu personisku labumu. Konkrētajā epizodē, kas man nāk prātā, galvenā varoņa tēvocis saka: “Ar lielu spēku nāk liela atbildība.”
Jēzus, būdams Dievs, atsakās no visa un nāk, lai kalpotu, lai atdotu savu dzīvi par mums. Pēdējās vakariņās Jēzus saviem mācekļiem saka, ka viņi pareizi dara, uzrunājot viņu par Kungu, bet Viņš ir Valdnieks, kas kalpo. Viņš piebilst: “Ja kāds vēlas būt pirmais starp jums, tas lai ir visu kalps!”Arī mums, kristiešiem, šodien ir dota liela privilēģija un liela atbildība. Mēs kristībā esam kļuvuši par Dieva bērniem, Dieva gars mājo mūsos. Kā mēs izmantojam šo privilēģiju? Vai mēs ar to kalpojam citiem?
Tas ir pilnīgs pretstats tam, uz ko mudina grēka loģika – izmanto savu spēku sev, gūsti labumu sev, esi laimīgs pats, citi pagaidīs. Tas ir kārdinājums, ar kuru tiek galā Jēzus, ar kuru tiek galā Pīters Pārkers (jau pieminētais filmas varonis), bet ar kuru netiek galā cits šīs filmas varonis un ļaujas varai, kura ir destruktīva. Filmas sliktais tēls – zinātnieks -, pateicoties savam izgudrojumam, iegūst lielu spēku, ko izmanto, atriebjoties visiem tiem, kas šķērso viņa ceļu, tādējādi iedvešot bailes un nedrošību. Ja katram no mums tiktu dāvāta vara, kas pārsniedz mūsu iztēli, ko mēs ar to iesāktu? Ko es tagad jau daru ar to varu, kas man ir dota kā darbiniekam, priekšniekam, vecākam?
Savā apustuliskājā pumudinājumā Christus Vivit, kuru tagad vari lasīt arī latviski, pāvests vairākkārt uzsver to, ka viss, kas mums ir, ir Dieva dots, bet ne mūsu pašu izcelšanai, bet gan tāpēc, lai kalpotu citiem. Tāpat arī savos sprediķos un uzrunās par gavēni viņš ir norādījis, ka patiess gavēnis mūs vienmēr ved pie citiem cilvēkiem.
Kāda ir Tava identitāte?
Tad nu šodien, gavēņa pirmajā svētdienā, es piedāvāju Tev uzdot sev jautājumu: “Kāda ir mana identitāte?” Vai es apzinos sevi kā Dieva bērnu? Ko man nozīmē kristībā saņemtās dāvanas? Vai es kā Jēzus sekotājs kalpoju citiem? Es varu sekot pirmajam Ādamam, kurš neklausīja Dievu un domāja par sevi, un es varu sekot Jaunajam Ādamam – Jēzum Kristum, kurš visā paklausa Tēvam, savu spēku izmantojot kalpošanai. Kurš es vēlos būt?
Turpmākās nedēļas laikā Baznīcas liturģija mums lielākoties piedāvās lasījumus no Kalna sprediķa (Mateja evaņģēlija 5 – 7 nodaļa). Svētais Augustīns ir sacījis, ka “ikviens, kurš dievbijīgi meditē Kalna sprediķi, atradīs tajā perfektas kristieša dzīves standartu”. Varbūt ir vērts kā šīs nedēļas gavēņa apņemšanos pārlasīt šo sprediķi, to meditēt, pameklēt tā komentārus un salīdzināt savu dzīvi ar tajā izvirzītajiem ideāliem.