Nupat esam iesoļojuši gavēņa laikā un svinam jau pirmo gvēņa svētdienu, kurā varam paraudzīties uz Jēzu, kurš pats dodas tuksnesī, lai gatavotos savai misijai. Marka evaņģēlija apraksts par šo Jēzus dzīves posmu ir lakonisks: Jēzus uzturējās tuksnesī ar zvēriem, eņģeļi Viņam kalpoja, kā arī Viņš tika velna kārdināts. Pēc tam Jēzus devās sludināt.

 

Jēzus – jauna laikmeta sākums

Nereti Jēzu salīdzina kā jauno Ādamu. Līdz ar Jēzu sākas jauna radīšana, jauns laikmets. Viņš ir visu Dieva bērnu (par tādiem mēs kļūstam kristības sakramentā) pirmdzimtais. Ādams pirms grēkā krišanas mīt dārzā (Rad 1 – 3), Jēzus ir daudz skarbākos apstākļos – tuksnesī. Ādams dzīvo starp dīvniekiem (Rad 2: 18 – 20), Jēzus arī atrodas starp dzīvniekiem. Ādams dzīvo starp eņģeļiem, kuri vēlāk sargā dzīvības koku (Rad 3: 24), tā arī Jēzus atrodas starp eņģeļiem. Ādams tiek kārdināts un padodas kārdinājumam (Rad 3: 1 – 7), Jēzus tuksnesī iztur kārdinājumus un paliek uzticīgs Dieva aicinājumam.

Ar Jēzus publisko darbību aizsākas jauns laikmets. Jēzus saka: Dieva valstība ir tuvu. Viņš pats ir tas, kurš Dieva valstību dara klātesošu mūsu vidu. Tā nav kāda tāla zeme aiz trejdeviņām jūrām un kalniem, kurā varbūt kādreiz nonāksim, ja labi uzvedīsimies. Tā jau ir mūsu vidū. Dieva Valstība nav jāmeklē tālu. Tā ir šeit. Arī Tu vari piedzīvot Dieva Valstību savā ikdienā, savā dzīvē. Sv. Avilas Terēze ir teikusi, ka tur, kur ir karalis, tur ir arī visi Viņa kalpi un kur Viņa galms, tur arī ir Viņa valstība. Tātad tur, kur ir Jēzus, tur ir Viņa valstība. Jēzus iemiesojas. Viņš nav kāda mītiska persona. Viņš ir īsts. Viņš ir iemiesojies šajā pasaulē, lai būdams cilvēks, rādītu ceļu kā mēs varam iet cilvēka cieņai atbilstošu dzīves ceļu.

 

Kristība – Dieva Valstības pilsoņa pase

Laiks ir piepildījies saka Jēzus. Tas nozīmē, ka visi tie apsolījumi, kurus Dievs devis pirms Jēzus sākot ar Ādamu līdz Jānim Krsitītājam, beidzot gūst piepildījumu. Jēzus personā viss tiek piepildīts un pabeigts. Viss, pēc kā ilgojās iepriekšējās paaudzes, beidzot ir kļuvis par realitāti.

Kā mēs šo visu apsolījumu piepildījumu varam baudīt? Kā mēs varam piedzīvot Dieva Valstību savā dzīvoklī, mājā, kuram esam spiesti strādāt, atpūsties, mācīties, starp tiem cilvēkiem, kuru vidū mums jādzīvo?

Jēzus mums ir devis kristības sakramentu, par kuru runā pirmais lasījums un kura pirmtēls, simbols ir pirmajā lasījumā aprakstītais stāsts par Noasa šķirstu. Kristība ir tā, kas mūs apvieno ar Kristu. Kristība sakramentā mēs saņemam Kristus Garu, kas ļauj pazīt Dievu Tēvu un būt vienotiem ar Jēzu, Jēzu, kurš valda pār debesīm un zemi, kura Valstību mēs varam baudīt. Kristībā, kā mums māca Baznīcas katehims, mēs tiekam atbrīvoti no grēka un atdzimstam kā Dieva bērni, mēs tiekam uzņemti Kristus Baznīcā, kas ir Viņa mistiskā miesa (KBK 1213).

Kristībā mēs esam vienoti ar Kristus nāvi. Tas ir, mēs nomirstam grēkam, lai tam vairs nebūtu varas pār mums. Kristības ūdens, kas tika liets pār mums, kad tikām kristīti, ir nāves simbols, kā jūra, kurā nogrimst mūsu grēki un vairs neuznirst virspusē. Tai pat laikā kristības sakramentā mēs piedzīvojam augšāmcelšanos ar Kristu, kas notiek pateicoties Svētā Gara darbībai. Mēs kļūstam par jaunu radību. Kristības sakraments ir ārkārtīgi cieši vienots ar Lieldienu noslēpumu, kuram gatavojamies gavēņa laikā. Tāpēc tieši Lieldienās mūsu draudzēs notiek kristības sakramenta piešķiršana un arī kristības solījumu atjaunošana. Mēs ar Jēzu nomirstam grēkam un augšāmceļamies Dieva Valstībai.

Katehisms arī pavisam reālistiski raugās uz mūsu situāciju un atgādina, ka, kaut mēs esam atbrīvoti no grēka, tomēr paliek grēka sekas: ciešanas, slimības, nāve, cilvēciskas nepilnības, kā arī nosliece uz grēku. Mēs arī pēc kristības izjūtam kārdinājumus. Katehisms skaidro, ka šie kārdinājumi paliek, lai pārbaudītu mūs cīņās. Tie nevar mums kaitēt, kamēr mēs tiem nepiekrītam un varonīgi pretojamies Jēzus Žēlastības spēkā (KBK 1264).

Tāpēc, uzsākot šo gavēņa laiku, mēs esam aicināti raudzīties uz Lieldienām, kuru dēļ mums ir dots šis laiks. Uz Lieldienām, kurās svinam Jēzus nāvi un augšāmcelšanos, kuras līdzdalībnieki mēs esam pateicoties kristības sakramentam. Gavēņa laiks ir arī laiks, lai novērtētu kristībā saņemtās žēlastības, kas mūs vieno ar Jēzu un kas mūs padara par Viņa valstības pilsoņiem.

Gavēnis līdz ar to kļūst par sevis izvērtēšanas laiku, kad varam paraudzīties, kas ir mūsu kārdinājumi, kas ir mūsu vājības. Un tad ar šīm vājībām un kārdinājumiem raudzīties uz Kristu, kurš izturēja visus kārdinājumus, mums rādot ceļu, pa kuru iet. Atcerēsimies, ka mēs neesam vieni paši kārdinājumu brīdī. Jēzus, kurš pats tika kārdināts, ir ar mums. Viņš ir mūsos. Steigsimies pie Viņa brīžos, kad jūtam kārdinājumu, kas nemanāmi pielavās. Necīnīsimies paši saviem spēkiem pretī kārdinājumiem. Darīsim to kopā ar Kristus, kurš uzvar!

 

Kristība aizskalo grēku, bet ne grēcinieku

Vēl viena lieta par kristības sakramentu. Katehisms mums māca, ka kristības sakramentu var saņemt jebkurš, kurš nav kristīts un kurš tic uz Jēzu Kristu. Tas saskan ar Jēzus vēlmi sludināt Labo Vēsti ikvienam cilvēkam. Jēzus vēlas glābt ikvienu, vēlas, lai Viņa Valstībā mājotu ikviens. Baznīca, kas turpina Kristus misiju sludināt un kristīt, nedrīkst izslēgt nevienu cilvēku no šīs vēsts adresātus saraksta, tai ir jābūt atvērtai ikvienam.

Pirmajā lasījumā šodien lasām, ka Dievs dod varavīksni kā derības un miera zīmi starp sevi un cilvēkiem. Šodien varavīksnes simbolu ir pārņemušas kustības, kas aizstāv homoseksuālus cilvēkus un transpersonas. Daudziem kristiešiem ir lielas dusmas pret šiem cilvēkiem un pat naids. Daudzi starp šiem cilvēkiem un grēku noliek vienādības zīmi.

Jā, homoseksuālisms nav Baznīcai pieņemama rīcība, tā ir pretrunā ar Dieva ielikto kārtību. Bet homoseksuālas attiecības ir grēks tā pat kā jebkura laulības pārkāpšana (par kuru Vecajā Derībā draudēja nomētāšana ar akmeņiem), tā pat kā algas aizturēšana strādniekiem, un jebkura cita baušļa pārkāpšana.

Tomēr ir svarīga nianse. Mēs visi esam grēcinieki. Kristības sakraments ir domāts mums visiem un tas visus mazgā no grēka. Bet pēc kristības mums katram paliek savas noslieces uz grēku, savi kārdinājumi, pret kuriem cīnīties ar Dieva žēlastību. Tāpēc būsim kā Kristus, kurš kristībā noslīcinot grēko, nenoslīcina cilvēku, bet ļauj tam atdzimt, tāpat arī nosodot laulības pārkāpšanu (gan homoseksuālu, gan heteroseksuālu), neatmetīsim pašu grēcinieku. Cilvēka cieņu un vērtību nenosaka grēks, ko viņš padara.

Lai Dievs mums palīdz augt kritsības žēlastībā un palīdzēsim un iedvesmosim to darīt arī citus!

Pr. Pēteris Skudra