Svētdien, 2. augustā, Radio Marija Latvija grupa uzsāka savu savas gaitas uz Aglonu, reizē dodot iespēju piedalīties svētceļojumā virtuālā veidā arī tiem, kuri nevar iet kājam. Katru dienu 8:00 tiešraidē var piedalīties Misē kopā ar grupu, 9:00 var noklausīties iepriekšējās diena katehēzi, 10:00 lūgties “stundiņas” un piedalīties slavēšanā, 12:00 lūgties Kunga Eņģeļa lūgšanu, 15:00 Žēlsirdības kronīti, bet 19:00 rožukroni, pēc kura noklausīties dienas pārskatu un reportāžas par to, kā ir gājis dienas garumā.
Iespējams, esat ievērojuši, ka pa ceļam nav dzirdama mana – RML direktora priestera Pētera – balss. Manis sagatavoto katehēzi svētceļojuma ievadā nolasīja viens no svētceļniekiem, bet Mises svin citi priesteri. Kāpēc tā?
Es domāju, ka katrs no mums ir piedzīvojis tādu situāciju, kad mēs cītīgi esam kaut kam gatavojušies, bet Dievs ļauj dzīvei ieviest savas korekcijas, lai atklātu mums kaut ko svarīgu. Tā notika arī šoreiz. Līdz pat 1. augustam, dienai pirms iziešanas, nekas neliecināja par to, ka es nevarētu doties ceļā kopā ar grupu. Kopā ar kolēģiem un brīvprātīgajiem sastādījām maršrutu, sarunājām naktsmājas, izdomājām moto un katehēžu ciklu, kuru gatavošanu sadalījām savā starpā, visiem viss šķita vairāk vai mazāk skaidrs. Dienu pirms iziešanas aizvadīju lieliskā veidā, kopā ar regbija kluba “Fēnikss” komandas biedriem cīnoties par Rūjienas kausu. Atpakaļceļā pārcilāju prātā lietas, kuras būtu jāsaliek ceļojuma somā, lai viss nepieciešamais būtu līdzi un reizē nebūtu nekā lieka. Pārdomāju, kādus materiālus būtu jāizmanto, lai labi sagatavotos sprediķiem Svētajās Misēs, kā arī katehēzēs, un kā derīgi kalpot svētceļniekiem pa ceļam ar uzklausīšanu, grēksūdzēm, kādu padomu… Bet te pēkšņi vakarā zvans no drauga, kuru sastapu ceturtdien.
“Sveiks, Pēteri!” viņš saka.
“Sveiks,” es atbildu.
“Man Tev ir sliktas ziņas. Man šodien pienāca analīzes, ka man uzrāda pozitīvu Covid testu.”
Atbildu ar “skaidrs” un prātā jau sāku domāt, ko un kā darīt tālāk, jo pēc 12 stundām jau būtu jāsēž vilcienā uz Cēsīm. Pārmijam vēl pāris vārdus, parunājam par drauga pašsajūtu, kura ir laba, un to, ka vēl raudzīsim, ko saka epidemiologi. Sameklējam internetā diennakts uzziņu tālruni 8345, kur ļoti laipna mediķe izstāsta visu nepieciešamo informāciju par turpmāko rīcības plānu. Situācija vienkārša – iespēja saslimt ar jauno vīrusu ir niecīga, jo kontakts ir bijis pārāk īss, tomēr drošības pēc jāpaklausa likumam un jāpaliek mājās 14 dienas, karantīna sākas 2. augustā – dienā, kad grupa iziet svētceļojumā.
Tā nu grupa ir devusies ceļā bez manis. Viņiem izdodas labi! Svētceļnieki ir drošās komandas un brīvprātīgo rokās. Mazliet ir žēl, ka nevaru iet līdzi, dalīties ar pārējiem noietos kilometros, uzberztās tulznās un citiem ceļa priekiem un bēdām, tomēr sirdī ir miers. Svetceļojums ir laiks, kad varam īpašā veidā piedzīvot Dieva klātbūtni, jo ir nolikti malā daudzi šķēršļi, kas to kavē ikdienā. Bieži vien Dievs uz mums runā ar pārsteigumiem. Pāvests Francisks bieži atgādina to savos sprediķos: “Ļaujiet Dievam sevi pārsteigt.” Te nu ir pirmais Viņa pārsteigums. Jautājums paliek, vai mēs spēsim sadzirdēt, ko Viņš ir gribējis pateikt.
Es neesmu uz Viņu dusmīgs, ka esmu spiests palikt mājās, kad citi iet. Es uz šo situāciju raugos, kā uz iespēju solidarizēties ar klausītājiem virtuālajā svētceļojumā. Bieži esmu mikrofonam otrā pusē, tagad varēšu būt klausītāja pusē un būt kopā ar tiem, kas nevar iet, sajust, kā jūtas viņi, klausoties ierakstus, lūdzoties kopā ar grupu un upurējot savus ierobežojumus Dievam kā lūgšanu par tiem, kas iet, gan savos nodomos. Varbūt tā ir kā Dieva dota iespēja praktizēt pašam to, ko mācu citiem – ka svarīgākais ir nodoms, ne pats process. Ko tas dod, ja noej kājām kau visu kontinentu, bet sirds nav pietuvojusies Dievam ne par centimetru? Tai pat laikā kāda papildus upura uzņemšanās, solidarizējoties ar gājējiem, kāda lūgšana, ko apņemos lūgties, vai kāds jauns paradums, ko uzņemos, lai šajā laikā vairāk tuvotos Dievam, var nest bagātīgus augļus, tādus pašus kā tiem, kas notiet visu ceļu.
Tā nu es sēdēšu savā istabā 2 nedēļas kā daudzi RML klausītāji, kas nevar no istabas iziet gadiem, pakārtošu ikdienas ritmu svētceļnieku gaitām, klausīšos radio, lūgšos kopā ar grupu, gulēšu guļammaisā uz grīdas, kā to dara tie, kas iet uz Aglonu, centīšos pacietīgi panest ierobežojumus, upurējot tos par tiem, kas ceļā, un lūdzot nepieciešamās žēlastības sev, mācīšos sastapt Dievu tepat savā istabā, nekur tālu neejot un, cik vien iespējams, atbalstot komandu ar kādiem darbiņiem pie datora.
Visas RML saimes vārdā pateicos visiem tiem priesteriem, kuri nesavtīgi palīdz grupai ar Svētajām Misēm, kuras varēsim dzirdēt ēterā. Šie priesteri dāsni dāvā savu laiku, degvielu, mērojot tuvākus un tālākus ceļus, lai apmeklētu grupu un ar FM viļņu starpniecību visus klausītājus. Paldies viņiem par to. Lai Dievs bagatīgi atlīdzina! Paldies arī visiem tiem, kuri atbalsta RML ar saviem ziedojumiem, kas ļauj doties ceļā un nodrošināt tiešraides un sagatavot ierakstus. Paldies!
Lai mums visiem svētīgs šis svētceļojuma laiks, lai izdodas piedzīvot Dieva klātbūtni neatkarīgi no tā, vai esam ceļā, vai mājās, un vairāk tuvoties Jēzum, kurš neastāj nevienu no mums, bet gan ir līdzās ik mirkli, lai kur mēs būtu, lai kur dotos. Nekas mūs nespēj šķirt no Viņa mīlestības!
Lai Marija, Māras zemes Karaliene, lūdz par mums visiem!
Pr. Pēteris Skudra
Radio Marija Latvija direktors
