Gavēņa trešā svētdiena
Tie no jums, kas esat bijuši ciemos vai palīdzējuši kalpot nabagiem pie Želsirdības misionārēm, noteikti esat ievērojuši krustus ar uzrakstu “Man slāpst”. Šie krusti kalpo kā atgādinājums, ka Jēzum slāpst kopā ar tiem, kuri ir visnabadzīgākie, reizē izjūtot slāpes pēc mūsu mīlestības.
Mēs katrs noteikti esam piedzīvojuši slāpes savā dzīvē un zinām, ko nozīmē glāze auksta ūdens, kad ilgāku laiku neesam varējuši tās remdēt. Tāpēc varam arī iedomāties, kāpēc jūdi tik ļoti dusmojās uz Mozu un bija gatavi drīzāk griezties atpakaļ un vergot ēģiptiešiem, nekā klaiņot pa tuksnesi, kur nomoka slāpes (sal. Izc 17: 3 – 4). Šīs dienas lasījumi par ūdens vērtību mums var kalpot kā simbols Svētajam Garam, kas ir mūsu dzīvības avots. Bez Viņa pat ūdens nepalīdzētu izdzīvot.
Nesaprotama satikšanās
Evaņģēlijā lasām par Jēzus sastapšanos ar samariešu sievieti. Bīskaps Barons šo sastapšanos nosauc par evaņģelizācijas paraugdemonstrējumu. Pa ceļam uz Jeruzalemi Jēzus piestāj netālu no samariešu pilsētas, aizsūta mācekļus iepirkt ēdienu, kamēr pats nolemj palikt vienatnē pie akas un gaidīt. Viņš gaida sievieti, kura nāks smelt ūdeni viena.
Tolaik ciemata sievietēm bija paradums doties pēc ūdens uz aku kopā. Tā bija drošāk un tas tika darīts rīta vai vakara stundās, kad dienas svelme nav tik stipra. Reizē tas kalpoja arī kā socializēšanās, kuras laikā varēja uzzināt visas jaunākās ziņas. Samariešu sieviete, kuru sastop Jēzus, dodas viena un dienas karstumā. Tas norāda uz viņas statusu – viņa izvairās no pārējiem ļaudīm, jo ir atstumta, nevēlas saņemt nosodījumu. Sarunas laikā mēs redzam, ka šīs sievietes atstumtība varētu būt viņas dzīves gājuma rezultāts. Līdz ar to viņa jūtas vientuļa. Varam iedomāties skumjas viņas sirdī.
Tieši viņu Jēzus vēlas sastapt! Viņš, stāvēdams pie akas, gaida šo atstumto sievieti, lai dotu viņai cerību. Jēzus riskē ar trīskāršu nosodījumu! Pirmkārt, viņš, būdams jūds, runā ar samarieti. Tas arī izraisa sievietē apbrīnu (“Tu, jūds būdams, lūdz man dzert?!”) Jūdi nicināja samariešus vēsturisku apstākļu dēļ, jo tie pēc Babilonas okupācijas bija saradojušies ar pagāniem, tādējādi jūdu acīs paši par tādiem kļūstot. Otrkārt, viņš kā vīrietis runā ar sievieti publiskā vietā, arī tas rada neizpratni. To mēs redzam mācekļu reakcijā, kuri atnākot iearuga Jēzu runājam ar sievieti. Treškārt, Jēzus nebaidās runāt ar sabiedrības izstumto, ar grēcinieci.
Dievs, kurš lūdz palīdzību
Mēs redzam, ka šī saruna sākas, fokusējoties uz pavisam cilvēcīgām, materiālām vajadzībām. Jēzus saka: “Man slāpst!” Viņš iet pie sievietes kā lūdzējs, dodot iespēju sev palīdzēt. No vienas puses, mēs varam teikt, ka mums ir skaidrs Jēzus nodoms – viņš vēlas šai sievietei dāvāt pestīšanu, glābt viņas dvēseli un viņam pašam, kā Dievam, nekas nav vajadzīgs. Principā viņš varētu uzreiz iet pie sievietes un teikt: “Atgriezies no grēkiem, tici evaņģēlijam un negrēko vairs!” Tomēr Jēzus iet pie šīs sievietes savā cilvēcībā, kā lūdzējs. Bieži vien Jēzus, kurš joprojām ir visvarenais Dievs, nāk pie cilvēka kā tāds, kas lūdz, kā tāds, kuram vajadzīga palīdzība. Arī šodien Jēzus lūdz Tavu mīlestību, Tavas rūpes!
Var iet pie cilvēka no augšienes – man neko no tevis nevajag, tev vajag mani, klausi mani un tu dzīvosi. Bet tāpat pie cilvēka var vērsties no zemākas pozīcijas – tu man esi vajadzīgs, es slāpstu pēc tavas mīlestības, mēs kopā varam iet svētuma ceļu. Te arī parādās attieksme, ko varu pārņemt savā ikdienā – kad es bez vajadzības neizrādu savu spēku, bet ļauju otram justies svarīgam, noderīgam, vajadzīgam, patiesi novērtējot palīdzību, ko viņš var man sniegt. Jēzus nāk pie mums kā kalps.
Spēks, kas slēpjas pazemībā
Tas man atgādina epizodi no filmas Henkoks (Hancock). Filma ir par depresijas māktu supervaroni, kuram mēģina palīdzēt kāds vīrs ar savu ģimeni. Filmas gaitā atklājas, ka arī šī vīra sieva ir apveltīta ar milzīgu spēku, kas līdzvērtīgs supervaroņa spēkam, lai gan viņa to neizrāda. Konkrētā epizode, kas man nāk prātā, ir brokastu aina, kur sieva gatavo ģimenei maltīti un, nevarēdama atvērt burku, lūdz to izdarīt savam vīram. Viņa, kas spēj izdarīt daudz grūtāk paveicamas lietas, ļauj palīdzēt sev, tādā veidā apliecinot mīlestību savam vīram un liekot justies vajadzīgam.
Tieši tā rīkojas Dievs. Un tā viņš aicina rīkoties arī Tevi. Varam iedomāties sitācijas, kurās mums gribas parādīt savu spēku, lai tādējādi sajustos neatkarīgi, stipri un sajustu, ka varam paši ar visu tikt galā. Un tad varam padomāt, cik daudz spēka mums prasa būt pazemīgiem un neizpaust savas zināšanas, spēku, neatkarību, lai ļautu otram sajusties vajadzīgam. Piemēram, tad, kad kāds ar aizrautību mums kādus nesen atklātus jaunumus, ko mēs jau, iespējams, zinājām kādu laiciņu iepriekš… Kāda tad ir mūsu reakcija? Man personīgi visbiežāk tā ir: “Jā, jā, es jau to sen zinu!” Tai pat laikā es apzinos, ka daudz patīkamāk man pašam būtu, ja man ļautu izteikties līdz galam.
Slāpes pēc patiesām attiecībām
Tātad ļoti cilvēcīga saruna, lūgums palīdzēt, kas pievelk cilvēku, kas rada uzicēšanos, kas palīdz izveidot auglīgu augsni turpmākai sarunai. Jēzus mērķis patiesībā ir remdēt ne vien savas fiziskās slāpes, bet remdēt šīs sievietes slāpes pēc mīlestības. Viņas atstumtība, pieci vīri, sestais vīrietis, ar kuru dzīvo kopā, liecina par to, ka viņa ilgojas pēc attiecībām, viņa vēlas tikt mīlēta un dāvāt mīlestību. Kurš gan to negrib?
Tāpēc Jēzus runā ar šo sievieti par ūdeni, ko viņš var dot – par Svēto Garu, kas remdē mūsu eksistenciālās slāpes! Mēs katrs jūtam slāpes, kuras var remdēt tikai Dievs. Bet bieži vien mēs šis slāpes mēģinām aizpildīt ar ko citu – ar darbu, ar cilvēkiem, ar atkarībām, ar visādām lietām. Bet mēs vienmēr atduramies pret to, ka tas nepalīdz, tāpēc meklējam vēl un vēl un joprojām sajūtamies tikpat iztukšoti.
Katram no mums ir gadījies sastapt cilvēkus, kuriem it kā viss ir, bet kuri joprojām ir nelaimīgi. Arī mēs paši gan jau šādā situācijā esam bijuši. ALFA kursos parasti atsaucas uz Frediju Merkūriju, kuram ir bijis viss un kurš ir sacījis, ka ne slava, ne nauda, ne panākumi un neatkārtojams talants neremdē ilgas pēc pastāvīgas mīlestības, kas nepāriet. Un tas Queen daiļradē parādās ļoti bieži, piemēram, dziesmā Somebody to love. “Lūdzu, dodiet man kādu, ko mīlēt,” vairrākkārt izskan dziesmas laikā.
Svētais Augustīns ir sacījis, ka dvēsele nebūs mierā tik ilgi, kamēr tā neatdusēsies Dievā. Šīs dienas lasījumi parāda, ka Jēzus ir nācis šīs mūsu ilgas pēc Dieva, pēc mīlestības piepildīt. Lai Viņš to varētu izdarīt, no mūsu puses nepieciešama sirds attieksmes pārmaiņa. Tas nozīmē – pārtraukt meklēt eksistenciālu piepildījumu pārejošās lietās un ļaut Dievam piepildīt mūsu ilgas.
Iespēja arī vīrusu laikā
Tas ir aicinājums katram no mums. Šobrīd, kad vīrusu dēļ esam aicināti palikt vairāk mājās, izmantosim šo iespēju izmeklēt savu sirdsapziņu. Kur es remdēju savas slāpes? Kas ir tas, ko es vēlos vēl un vēl, bet kas mani tā arī nepiepilda? Darbs? Attiecības? Sekss? Citu novērtējums? Alkohols? Zināšanas? Vara? Izmantosim šo laiku, lai atlaistu to visu un ļautu Jēzum pārņemt savu dzīvi! Nebaidīsimies atlaist tās lietas, kas dod šķietamu drošību, un pieķersimies Jēzum!
Saruna noslēdzas ar to, ka sieviete pasludina Jēzu par Mesiju. Jāņa evaņģēlijā pirmais cilvēks, kas Jēzu pazīst kā Mesiju, ir grēcīga, atstumta pagāniete. Vēl vairāk – atpazinusi, ka Jēzus ir pasaules Glābējs, viņa liek pie malas kaunu un steidzas uz pilsētu pasludināt šo prieka vēsti citiem. Viss ciems sanāk pie Jēzus un lūdz viņu palikt.
Tie, kas esam kristieši, mēs šo dzīvības ūdeni – Svēto Garu – esam saņēmuši kristības sakramentā. Vai mēs ļaujam tam mūsos darboties? Vai mēs ticam Dieva spēkam, kas mīt mūsos? Vai arī mēs joprojām meklējam drošību pārejošās lietās? Vai mēs pazīstam Jēzu, kas mums dod visu, kurš dod sevi, lai remdētu mūsu ilgas?
Vai mēs, kas pazīstam Jēzu, nesam viņu citiem? Vai nebaidamies sludināt? Un kā mēs nesam Jēzu citiem? Kā pasludinām Labo vēsti, ko Jēzus vēlas atklāt visiem? Es pats esmu sastapies ar evaņgelizācijas modeļiem, kas izriet no augstpārtības: mēs, katoļi, kuriem ir pestīšanas līdzekļu pilnība, pamācīsim protestantus, gejus, neticīgos, ieslodzītos, slimos utt. Jēzus iet citu ceļu. Viņš vēlas atklāt, ka ikviens cilvēks, lai kur viņš šobrīd būtu, lai kādā garīgā stāvoklī atrastos, ir svarīgs un mīlestības vērts. Viņš nāk kalpot visatstumtākajiem, pat tiem, kuru atstumtība ir radusies viņu pašu rīcības dēļ. Jēzus liek pretim stāvošajam justies svarīgam, vajadzīgam, noderīgam, un tikai tad viņš mudina uz atgriešanos no grēkiem.
Ej un dari tu tāpat!
pr. Pēteris Skudra
Radio Marija Latvija direktors
