Dārgie draugi,

Es domāju, ka mēs katrs esam dzīvē piedzīvojuši tādu brīdi, kad jūtamies atstumti, nepiederīgi, nevajadzīgi. Latviešu valodā esam pārņēmuši jēdzienu “būt par autsaideri”. Piemēram, skolas laikā tu esi piedzīvojis, ka, uzsākot mācības jaunā skolā, jaunie klasesbiedri, kuri jau ilgu laiku ir pazīstami savā starpā, tevi nepieņem savā vidū, vai arī tu esi kādā pasākumā, kurā nevienu nepazīsti, un neviens nepienāk ar tevi iepazīties un tu gaidi brīdi, kad varēsi ātrāk tikt no turienes prom. Varbūt tu esi piedzīvojis, ka cilvēku loks, kuram esi piederējis, vienkārši novēršas no tevis, izslēdz no informācijas aprites. Ja tu esi kaut ko tādu piedzīvojis, tad tu vari nojaust kā jutās lepras slimnieki.

Lepra vēl salīdzinoši nesenā pagātnē bija nedziedināma slimība. Ne visas ādas slimības bija lepra, bet ņemot vērā tā laika zināšanas, gan lepras slimnieki, gan citu ādas kaišu piemeklētie tika izslēgti no sabiedrības. Šīs dienas pirmais lasījums ir fragments no Mozus likuma, kurā ir noteikts kā rīktoies, ja cilvēkam parādās lepras pazīmes uz ādas.

Tā kā cilvēkiem tolaik nebija zināšanu kā šī slimība rodas un kā to apkarot, un tā kā šī slimība tika uzskatīta par lipīgu, tad cilvēki izvēlējās savai situācijai atbilstošāko risinājumu – nepieļaut lepras slimnieku saskarsmi ar sabiedrību, lai neaplipinātu pārējos tautas locekļus un līdz ar to neapdraudētu tautas eksistenci.

Zināmā mērā arī Covid pandēmija mūs visus ir nolikusi līdzīgā situācijā – ir lipīga slimība, kuru vēl nevaram apkarot, tāpēc ierobežojam kontaktu starp ļaudīm. Lielākajai daļai no mums, pat izteikti intravertiem cilvēkiem, ja tiešām visi noteikumi tiek ievēroti, jau sākt pietrūkt cilvēciskas komunikācijas un saskarsmes.

Vēl vairāk. Lepra ne tikai izslēdza cilvēku no sabiedrības un cilvēciska kontakta. Tā nošķīra cilvēku arī no Dieva. Tolaik vieta, kur mājo Dievs, bija templis. Cilvēki, lai sastaptu Dievu, pienestu Viņam upurus, lūgtu svētību, no visas Jūdejas devās uz Jeruzalemes templi. Lepras slimnieki, kuri nedrīkstēja parādīties sabiedrībā, kuriem bija jāklaigā, lai iespējamie garāmgājēji, kas vēl viņus nav pamanījuši, varētu laicīgi paslēpties, noteikti nedrīkstēja apmeklēt vissvētāko vietu – Dieva templi, pirms kura apmeklējuma bija jāveic šķīstīšanās rituāli pat visveselākajiem iedzīvotājiem.

Kāda vientulība un psiholoģiskas ciešanas tās varēja būt: tu fiziski lēnām pūsti, piedzīvo lielas sāpes, vientulību, tev nav neviena, kas varētu sniegt emocionālu atbalstu, kas apsēžas blakām, pieglauž tevi sev klāt, lai kaut tikai ar savu klātbūtni mazinātu ciešanas, pat pie Dieva tu nevari meklēt glābiņu.

Spitālība nereti Svēto Rakstu kontekstā tiek uzskatīta par grēka simbolu. Grēks ir tas, kas labas lietas sabojā. Grēks ir cilvēka dvēseles slimība, kas cilvēku nošķir no Dieva un arī no pārējās sabiedrības. Mēs varam atcerēties pirmvecāku Ādama un Ievas grēku, pēc kura pastrādāšanas viņi sāk kautrēties viens no otra un slēpties no Dieva. Grēks mūsos rada kauna sajūtu un mēs gribam slēpties.

Nereti arī cilvēki, kas ir grēkojuši, pieļāvuši dzīvē kļūdas, nodarījuši pāri citiem, nespēj paši sev piedot un baidās, ka arī cilvēki un pat Dievs viņiem nepiedos padarīto noziegumu dēļ. Šāda nostāja rada lielas iekšējas ciešanas un cilvēku var ievest lielā izmisumā, depresijā un novest pat pie pašnāvības.

Bet no visas šīs bēdu ielejas ir izeja. Evaņģēlija fragments mums atklāj kādu lepras slimnieku, kurš nenošķiras no cilvēkiem. Viņš ierauga Jēzu. Viņš tic Jēzus spēkam. Viņš drosmīgi steidzas pie Jēzus un saka: Ja tu gribi, tu vari mani darīt tīru. Kāda uzticēšanās un kāda drosme!

Ko dara Jēzus? Viņš pieskaras lepras slimniekam. Tas viņu varētu padarīt nešķīstu un pašu izslēgt no kopienas, kamēr nav pagājis šķīstīšanās un novērošanas process, vai viņā nav kādas slimības pazīmes. Bet Jēzus ir Dievs. Viņš ir radītājs. Viņš pieskaras slimniekam, Viņa slimība nevar pielipt, Viņš dziedina cilvēku un slimība cilvēku atstāj. Līdzīgi ir ar visiem apsēstajiem.

Ko tas mums pasaka? Lai cik slims tu nebūtu, lai arī kādus grēkus tu nebūtu pastrādājis, lai cik pretīgs tu pats sev liktos, Dievs tevi var dziedināt, Viņš tev pieskaras, viņš neaizslēdz tev sava tempļa durvis, nesaka: kad būsi tīrs, tad tiksi pie manis. Tieši otrādi. Viņš ienāk grēcīgā pasaulē. Viņš pieskaras grēka sabojātajai cilvēcai, lai to dziedinātu.

Šodien šo Dieva dziedinošo pieskārienu mēs īpašā veidā piedīvojam grēksūdzes sakramentā, kur mēs līdzīgi evaņģēlijā aprakstītajam slimniekam, metamies Jēzus priekšā ceļos tādi, kādi esam un sakām, ja tu gribi, tu vari mani dziedināt un Jēzus mums atbild: Es gribu; kā arī Dieva dziedinošo pieskārienu piedzivojam Euharistijas sakramentā, kad pieņemam Jēzu, kurš pie mums nāk maza maizes gabaliņa izskatā. Ne par velti mēs Euharistijas sakramenti saucam par svēto Komuniju. Tā mūs pavieno ar Dievu, mēs varam būt komunijā, kopībā ar Viņu un caur Viņu mēs esam apvienoti vienā kopienā ar visiem citiem lepras skartajiem grēciniekiem, kurus Jēzus dziedina tāpat kā mani.

Iesaku apdomāt, ko tev nozīmē svētās Komunijas pieņemšana? Vai Jēzus pieņemšana Komunijā tevi vieno ar pārējiem draudzes locekļiem? Kā tas izpaužas?

Jēzus savu dziedināšanas darbu veic caur Baznīcu. Tieši tāpēc pāvests Francisks to salīdzina ar kara lauka slimnīcu. Mums nevajag sagaidīt, ka tā būs pilna ar veseliem cilvēkie, kuri dzīvo absolīti veselīgā harmonijā. Nē. Drīzāk Baznīca ir slimnīca, kura tiek ienesti netīri, asiņaini ievainotie, kuriem tiek sniegta pirmā palīdzība.

Lai šīsdienas lasījumi mums palīdz paraudzīties uz savu lepru, savu grēku, kas mani nošķir no Dieva un no citiem cilvēkiem, kas liek aiz kauna slēpties. Tāpat arī mums jāļauj šiem lasījumiem izaicināt paraudzīties, kas ir tie cilvēki, pret kuriem izturamies kā pret lepras slimniekiem. Kas ir mani lepras slimnieki, kurus izslēdzu no sava draugu loka, draudzes, kopienas? Vai manā draudzē Jēzus var pieskarties citu cilvēku leprai un to dziedināt? Vai arī mana draudze ir kā templis, kas paliek slēgts visiem, kas ir nešķīsti? Es domāju par to, vai šādi lepras slimnieki mūsu draudzēs nav invalīdi, kuri nevar iekļūt mūsu dievanmos (pat, ja kādā dievnamā ir uzbraukšanai paredzēta rampa, tā mēdz būt tik stāva, ka pat ar stumšanu tos ratus nevar dabūt augšā), es domāju par pāriem, kas nav vai nevar noslēgt laulību Baznīcā, par homoseksuāliem cilvēkiem, kuri no fundamentālistisku kristiešu puses tiek pielīdzināti grēkam (grēcinieks nekad nav grēks), ieslodzītie, kuru dvēseļu aprūpe ir atstāta dažu kapelānu un brīvprātīgo rokās un kuru resocializācija pēc atgriešanās brīvībā reti kad var notikt draudžu kopienu ietvaros… Šo sarkstu var noteikti turpināt.

Zīmīgi, ka šodien šī svētdiena iekrīt svētā Valentīna dienā. Dienā, kad svinam mīlestību. Mums jāatceras, ka Dieva mīlestība nav daudz saistīta ar patīkamām sajūtām, kuras varam gūt no otra. Dieva mīlestība ir izvēle iet pie lepras slimnieka, iet pie grēcinieka, pieskarties viņam un dziedināt viņu. Vēl vairāk. Būt gatavam atdot savu dzīvību par to lai grēcīgais lepras slimnieks varētu dzīvot mūžīgi.

Vai mūsu draudzes, kopienas, ģimenes turpina šo Kristus misiju?

Lai Dievs palīdz mums saskatīt savu grēku, savu lepru, kas mūs šķir no Viņa un citiem cilvēkiem. Lūgsim Viņam dziedināšanu, kā to dara evaņģēlija varonis. Un lai Dievs dod mums žēlastību, ka mēs būtu par Dieva dziedinošās mīlestības lieciniekiem. Lai pārējie grēcinieki un lepras slimnieki, kā es un tu, var piedzīvot to, ka arī viņi var tuvoties Dievam ar savu lepru, savu grēku un neviens viņu priekšā neaizslēdz dievnama durvis.

Pr. Pēteris Skudra